pirmdiena, 2013. gada 7. janvāris

7/01/13 Alvas Kliedziens. G.Repše


Tas, gan ir nežēlīgi vai arī es tiešām esmu ļoti nepacietīga, bet nupat, kad man jau ir trīs potenciālas darba vietas saņemu arī uzaicinājumu uz prakes interviju starptautiskā uzņēmumā. Tam nu gan laikam atteikšu, kaut vai tāpēc, ka ldarba vakances labāk saskan ar manu diplomdarbu. Dzīve gan reizēm kļūst sarežģīta, bet patīkami, ka tā notiek. Tāds jaudīgs gada sākums aizsācies. Paldies par to, D.

Bet šis ieraksts tomēr vairāk par pēdējās dienās 'izdzerto' grāmatu, tā saku tāpēc, ka sen nebiju lasījusi neko tik viegli lasāmu un interesantu, lai vienā rāvienā tiktu no vāka līdz vākam. Zināms dzenulis noteikti ir otrā daļa, kas tepat blakus stāv un vēl vairākas labas grāmatas, ar kurām gribas tikt galā, īpaši izmantojot vēl salīdzinoši brīvo laiku un zināmu vienatnību tumšajos un aukstajos ziemas vakaros :)

Man grāmata patika, pat ļoti, tomēr izrakstīšu divus citātus. Pirmais tāpēc, ka par globālu lietu, viegli un pat ar humoru pateikt, nesarežģot dzīvi, tajā pat laikā neizvairoties no tās. Zināmā mērā sakrīt ar manu dabu. " Ar mums, meitenēm ir traki. Puikas lien klāt, mēģinot iztapt, bet mēs viņus neieredzam. Kad viņi mums pagriež muguru, sākam mīlēt. Jā, ir gan grūta tā pasaule. Un tas ir jāiztur, kad sākam mīlēt. Kad nevienu nemīl, ir tik viegli, labi. Man ir smagi. Vai zēni arī raksta dienasgrāmatas un lej asaras klusā naktī?"  Varbūt arī es esmu mazliet iemīlējusies, vismaz savās domās... jo kāda ir realitāte, laikam jau šobrīd pat īsti nesaprotu, precīzāk - tai iespējamas dažādas interpretācijas.
Otrs citāts ir par vīriešu redzējumu uz sievieti, bet nupat vairs to pat negribu izrakstīt, jo par skarbu tas šķiet, sievietes tomēr vīriešiem var būt kas vairāk, ne tikai mīļotās, ne visas vienmēr mīlestībai piešķir tik lielu nozīmi, ka uz neko citu nav spējīgas, vīrieša un sievietes attiecības tāpat kā viena pagale nedeg, un ja vīrietis nespēj absorbēt un pareizi izmantot sievietes mīlestības plūdus, iespējams, ir tikpat vainīgs kā ar mīlestību apmātā sieviete.
Trešais, kas mani fascinēja šajā grāmatā bija tas, kā runāja par Dievu, par spīti režīmam, ticot tam, kaut nebija jau tā pati godīgākā un pareizākā meitene, un dīviani, bet pat cik nesaprasta no mātes un sveša ar tēvu, kamēr viņš vēl bija dzīvs. šobrīd jūtos, ka man ir paveicies! un vēl no šīs meitenes varu mācīties, kā apžēloties par vecākiem, savlaicīgi pieņemot, ka viņi mani nekad nesapratīs, ka paaudzes ir atšķirīgas, bet tas nedod vaļu pārāk sāpināt vacāku paaudzi. Nu nezinu, apbrīnoju tādu sirsnīgumu, kaut kas no tā manī trūkst. Redzēs, varbūt kādu dienu tas mainīsies, varbūt pati kļūšu par māti un tad ko sapratīšu, bet varbūt es vienkārši esmu reāla un skarba, kaut tas neizslēdz arī mīlestību un siltumu manī.
kā ceturto nosacītu plusu varu minēt mirklīgu spēju atslēgties no savām apmātajām domām par viņu. Tās ir trakas un fantāzijas raisošas, un ir tiešām patīkami, ka ir salīdzinoši vienkārša, bet sulīga lasāmviela, kurā kaut mēģināt attiet pašam no sevis. Tas ir vajadzīgs, šobrīd jo īpaši, jo tā apmātība jau īsti adekvāta nav. Skype tomēr ieslēgšu, ja nu kas :)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Trīs saulgriežu dienas Vidzemē, 2020

Smieklīgi, cik mums patīk būt aizņemtiem, ka vasaras saulgriežu brīvdienas izmantojam, lai izrautos no ikdienas, jo kad tad vēl... vienlai...