Smieklīgi, cik mums patīk būt aizņemtiem, ka vasaras saulgriežu brīvdienas izmantojam, lai izrautos no ikdienas, jo kad tad vēl... vienlaicīgi, varbūt nemaz nav tik slikti, jo kurš tad pateiks to vienīgo un patieso recepti par pareizāko saulgriežu pavadīšanu.
Mana māsīca aizsākusi sev tradīciju - pāris dienas ar ričukiem kādu posmu pa Latviju vasarā nobraukt. C19 un arī vienkārša interese, kā būtu pašam ko līdzīgu pamēģināt, lika šogad uzprasīties kompānijā. Izvēloties maksimāli daudz mīties un maz patērēt laiku sabiedriskajā transportā, sākām startēt no mājām - Aizkraukles, dodoties bērnības sentimenta apvīta, krīvu ļaužu apdzīvota un Latvijas inteliģences aizsākuma apvidu - Vidzemi - Ergļi - nakšņojam pie Kāla ezera- Gaiziņš - mājas... raupjās līnijās iezīmēts maršruts un dodamies ceļā, vēsā mierā, izgulējušies un nesteidzīgi, kavējot aptuveni 20 minūtes :) .. bet ko tad vispār var nokavēt, ja riteņo, ja ir brīvdienas, ja ir gada garākās dienas un īsākās naktis....
Pirmā diena. Svētdiena. No rīta vēl pa sauli paguvu izpeldēties, bet jau drīz vien pelēki mākoņi savelkas padebešos un manas iekšējās raizes par lietus satikšanu ceļā iekšēji paliek dzīvas. Artūrs savāc līdz Aizkrauklei, un kaut kur nopriecājos, ka nebūs vēl jāminas - pagūs jau arī no Aizkraukles.
Tāpat jau vakarā izrādās, ka no Aizkraukles līdz nakšņošanai pie Kāla ezera nominamies 77 km. Bija sarunāts izbraukt 11.00, ar 20 min kavēšanos trijatā (Māsa, Asnate, es) sākam ceļu. Līdz Koknesei ātri, brīžiem papļāpājam - ceļi tukši, minam bez iespringuma. Minos trešā, tātad - pēdējā. Uzreiz pamanu, ka man jāminās visvairāk, lai noturētu vienādu ritmu.
Pirmā pauze aiz Vecbebriem, kad sākās akmeņains zemenieks (zemes ceļš). Auzu spēka cepumi ir pašā labumā pauzē pie cūku pupu lauka. Drīz vien jau mūs panāk arī bus ar Dārtu, Artūru un Juri. Sarunājam tikties, kur vietējā veikalā tiekam pie jauniem ūdens krājumiem un māsu uz riteņa nomaina Artūrs. Gan pie veikala, gan sākot braukt tālāk manām vietējā ‘eleganci’, kas drīzāk nedaudz atbaida un liek ašāk mīties prom (pieveikala vīri jau reibumā runā, kādu alu tālāk pirkt, dzīvokļu mājas pagalmā lamājas sieviete, jo viņu fiziski tur viens vīrs, kamēr otrs iekāpj viņas auto un aizbrauc - kurš tur bija lielākā dzērumā nepateikšu, visbeidzot, pār māju pagalmu ar alus pudelēm asā’solī uz traktoru skrien kāds vīŗs - nevar saprast, pie darba steidzas vai mūk ar alu, kamēr sieva nav pamanījusi).
Sarunājām, ka tiksiemies Ergļos pie mammas brāļā ģimenes Māliņīem.
Kad aizmināmies, Helga ar māsu jau sēž pie galda un pļāāp, Dārta iekārtojusies smilšu kastē pagalmā, vieējā meitene Rasa ar viņu spēlējas it kā būtu kaimiņienes. Kad vakarā Kāla kempinga saimnieks par ērglēniešiem saka kā noslēgtiem cilvēkiem, mums nākas iebilst, ka reti kur satiekam tik atvērtu, draudzīgu publiku. Papļāpājuši, kafiju/ vīnu pamalkojuši un pusdienas uzkoduši, ripojam tālāk uz Topu pie autoostas - tas esot labākais veikals ciemā šobrīd. Tiešām tā arī rādās - atrodu gan jaunu žurnālu Mistērija, ko iepriekš nebiju pamanījusi citos veikalos pie preses stenda, gan rožūdens toniku, ar ko vakarā ar Asnati šķaidām savus baltvīnus. Sakrāvuši lielos pirkumus busā, atdalāmies atkal uz mirkli - sarunājam tikties Dadzīšos. Dadzīši izrādās aizņemti, busa kompānija tikmēr atradusi bietu mums Bērzos. Smilts vietām tā sanes, ka lamājos, baidīdamās nokrist, bet drīz jau esam klāt - koki, pļava, naktsvijoles, atraktīvs saimnieks un ezers ar dzirdo ūdeni. Laimīgi pēc ceļa putekļus noskalojam. Bērzi, ezeram vairāk Ergļu pusē, bet jāriteņo tuvāk, tā ka labi vien ir, jo pēdējais posms tā vien lēnām kalnā augšā aizvien vairāk ved un ik plaikam jau nevaram sagaidīt, kad būsim galā.
Vakars kempingā izvērtās jauks. Sacēla teltis, sasējām hamokus. Visi izņemot mani un Dārtu aizairēja ar laiviņu pa ezeru, vienu asarīti ar paguva noķert. Vēlāk vēl pāris stundas ar pļavā nopītiem vainagiem pie ugunskura nosēdējām, tie taču jau bija saulgrieži… un līdām gulēt, lai pirms astoņiem ar sauli jau mostos un postos tālāk.
Otrā Diena. Pirmdiena. Saule jau patīkami silda un visi ir tīri labi izgulējušies. Sākam ar peldi dzidrajā Kālā - pagaidām vējš arī vēl viļņus nav sacēlis un ūdeni saduļķojis Tikmēr uz mazā prīmusa jau pa krūzei vien vārās kafija un pirmie, kas nojaukuši teltis un hamokus, sasmērē arī brokastu maizes. Vienīgi vakardien noķertais un ugunskurā uzceptais asarītis vairs nevienam īsti nesmeķ, paliek meža zvēriem.
Uz otro kafiju riteņosim pie Ineses un Ilzes uz Mailīšu fabriku. Tā nu pirmais ceļa posms viegls, jo tikpat kā viss atpakaļceļš uz Ergļiem no kalna lejā. Saule silda un labprāt sasnieguši Mailīšu pagalmu, dzeram kafiju steļļu mājas otrajā stāvā. Laiks aizskrien vēja spārniem, jo ar Inesi runāties ir interesanti un reti sanāk… Izprasījusi vēl dilles un lokus pusdienu maizēm un vakariņām, atvadāmies un laižam uz Aķēna ezeru - pusdienās, pāris stundas nosnausties un papeldēties. Šodien plānā aizmīt līdz Gaiziņam, kas ir aptuveni 30 km, maz, vienīgi - kalnā augšā un pēdējie 8 km pa zemes ceļu. Tā nu nesteidzamies un pie ezera vēl visi kopā padzīvojamies līdz pēc pusdienā ar Asnati paliekam divatā, pārējie ar busu ripo atpakaļ uz Aizkraukli, kur tiksimies rīt, kad atgriezīsimies no Gaiziņa.
Ar Asnati pamazām iegrimstam diendusā, klusums un miers, nedaudz jāpierod, ka vairs neesam tik daudz un brauciena noskaņa mainās - gan klusums, gan ceļš pa augstieni - sākas tāds kā svētceļojums (katram ar sevi minoties, cīnoties ar pakalniem, priecājoties par dabu, izturot putekļus un samierinoties ar pazaudēto zemes ceļa trepē). Mirklī, kad pusdienas mieru iztraucē citi pludmales iemītnieki, pamazām pošamies ceļā.

Ap 15.00 sākam mīt - līdz Kālam šoreiz tiekam vieglāk, ilgi minam gar, no paugura uz pauguru. Gaiši zaļās pļavas ar margrietām un āboliņu mijas ar tumši zaļām meža joslām un zilām debesīm ar viegliem baltiem gubu mākoņiem. Prieks, ka līgo pļavas vēl nenopļautas - smilgām pa vidu vējā šūpojas āboliņš, margrietas u.tml.
Apņēmīgi atradušas tomēr arī publisko pludmali pie Kāla, pa niedru taku vēl kaila aizlienu izpeldēties reti dzidrajā ezerā.
Drīz jau arī Vestiena - veikalā nopēŗkam maizi vakariņām, jo zaļumi un sardeles vēl ir, arī saldējumu un aliņu. Pamatskola muižā apēdam salčukus un sākam kratīties pa zemes ceļu, kas ir super nedraudzīgi smilšains mūsu pilsētas riepām un rokas ciešāk ieķeras stūrē, lai noturētu riteni pa trepi. Riteņus noturam, bet ainavas sanāk mazāk baudīt, jo jākoncentrējas uz ceļu. Es pazaudēju aliņu tajā kratīklī, nākamajā dienā pamanām, ka Asnatei vairs nav spidometra - tā nu zemes ceļš mums ievelk 6 eiro mīnusā :). .
Zemes ceļš - pēdējie 10 (8km) līdz Gaiziņam - trepe, mašīnas, putekļi, pazūd aliņš, lamāties gribas trepēs. Nokrakšķ meža zari, izcirtuma uzkalnā staltais (briedis), kuram vakara saulē ragi kā no zelta izskatās. Skaistie pakalni turpinās, gribētos tajos vairāk vērties, bet nevar - jākoncetrnējas uz ceļu - trepe un smiltis, kurās sanes, nebeidzas. Un tomēr zelta ragu brieža tēlu vēl ilgi sev prātā turu - viņš mana meža dvēsele, mans princis. Cēls un pašpietiekams, veselīgs un uzmanīgs, iekārojams, bet grūti dabūjams. Tāda kā dvēsele, ne nejauša, bet iedvesmojoša, bezgala dabiski daiļa un cēla, apskaužami, un mežonīgi savvaļa, brīva un nepieradināta, bet ar savām vērtībām. Viņam pieder plašā kalnainā no sūnu zaļā līdz pelēki tumšajam mežu pasaule. Man vairāk nevajag prinčus baltā zirgā, man vajag briedi ar zelta ragiem.
Pēdējais km, privātais dīķis - tā kā kartē citu tuvāku peldvietu tā droši neredzam un zīme norādīja vairs tikai 1 km līdz galamērķim, atļaujamies iestumt riteņus aiz barjeras un samitrinoties tikt vaļā no pēdējo 10 km putekļiem. Nav daudz, bet tā apziņa tomēr liek justies labāk. Pēc brīža jau esam klāt - kluss un mierīgs, esam gandrīz vienīgās. Nedaudz sirreāli.
Pirmais aliņš uz laipas, vakariņas uz kalna, izstaigājam, uzminamies uz guļvietu pa otru pusi. Otrie aliņi jau hamoku nometnē, kalna galā, skatoties saulrietu. Tā nemanot jau ir 23.00, kad esam nosolījušas doties gulēt, lai rīt mundras varam savlaicīgi sākt ceļu mājup.
*
Es pazīstu vienu krīvu krīvi, viņa gan neņemas ar zīlēšanu. Viņa kopā ar savu meitu auž, ravē savas vagas, ceļ jaunas saimniecības telpas, jo dzīvojamā platība nupat ir daudz maz sakārtota… viņa smaida ar acīm un sirdi, viņa priecājas satikt un parunāties. Ar viņu ir viegli, viņa zina un ir, un tas ir brīnišķīgi. Viņai ir viedoklis, un lielākoties viņa ir viena…..ar atbalsta komandu. Viņai ir arī meita, aptuveni manā vecumā, un pēc šīs tikšanās es saprotu, ka viņa ir manu vienaudžu iedvesmotāju - autoritāšu sarakstā. Kamēr dzīvoju Itālijā, sarakstā bija šimkus, bet tagad ir Ilze Mailīte.
Trešā diena. Otrdiena, 23. jūnijs. Naktī brīžiem nedaudz vēsi un odi zum pie auss, liekot ietīt galvu dziļāk guļammaisā, tomēr iemeigam un beigās vien ar modinātāju ceļamies 8.00. Sakrāmējušās, pa rasu ejam lejā uz kafejnīcu un nopeldēties. Tāda Itālijas Alpu kalnu namiņa sajūta. Pirmo reizi Latvijā, kas tik ļoti sajūtās atsauc atmiņā manu Itālijas laiku. Pirms desmitiem beidzot esam gatavas doties ceļā, lai viegli pievarētu 3.dienas 100 km
Brokastis kā itālijas alpos - rīta pelde, eleganti pasniegta kafija - es tajā vietā esmu iemīlējusies.
Laipa elastīgi šūpojas, nedaudz bail, bet izdodas ielekt; pirmo reizi no laipas. Kas to būtu domājis, ka tas būs mazā dīķītī Latvijas augstākā punkta pašā pakājē.
Tik vienkārši un priecīgi, tik jauki un nepiespiesti. Ar Asnati var būt tu pats. Pametam virsotni ar pateicības sajūtu, par visu, par rītu un kokiem kalnā, Kalna mājas (Golgāts) saimniekiem, abiem... ir tik patīkami satikt tik sirnsīgus, patriotiskus, vienkāršus un patiesus cilvēkus Latvijā.
Pārlaimīgas, dodamies ceļā - ripot lejā, pat ja trepe un mašīnu putekļi, vienalga ir krietni vieglāk, un pašas esam pārsteigtas, ka pēs stundas jau esam pie Veckalsnavas ezera - noskatāmies gan uz to tikai no šosejas, kam abās pusēs rudzu druva vēl zilgana līgo; caur salapojušajiem ceļmalas kokiem var samanīt baznīcas drupas, par kuru reiz ar māsu bērnībā sapņojām. Pasakaini, vienlaikus jau neizbēgami jūti, ka ar katru noripoto kilometru pamazām attālinies no tās pasaku valstības, no augstienes, no savvaļās, varenās un skaistās dabas, kurā biji ieminies pēdējās 40 stundas.
Margrietu paļavas un jauktos mežus, pamazām nomaina rudzu lauki.
Ap Aivieksti sili, dienas sutā arvien vairāk smaržodami, lupīnu violetās joslas to brūnos stumbrus ar zaļo cepures joslu nošķir no jaunā darvainā un gandrīz melnā asfalta slāņa, Aiviekstē piestājam uz pauzi, iepērkam veikalā ūdeni, jogurutus un saldējumu - ar šo jāpietiek līdz nākamajai pauzei pēc aptuveni 50 km jau Liepkalnos šosejas malā, aiz Pļaviņām.
Pēc Aiviekstes ļoti mierīga satiksme pēdējos mirkļus - mašīnas rotātas ozolzariem, smaidam un vēlam viens otram priecīgus Jāņus.
Pie Pļaviņām jau rapsis zied un satiksmes ašā skaņa mūs pavada līdz pat Aizkrauklei, ar savu dinamiku un agresiju it kā atmodinot no vasaras saulgriežu romantikas Vidzemē.
Noripojušas Pļaviņu apvedceļu, Liepkalnos tikušas pie gardām kafijām, vēl lecam Daugavā - vairākas dienas tik pa ezeriem ir peldēts, nu ir arī Daugava. Gribas vēl mirkli palikt distancētam - noparkojamies zālītē stāvvietas tālākajā pusē, un galīgi negribas pūlī jukt un Liepkalnu veikals vispār nevilina.
Pēc tam jau dodam vaļā līdz mājām - gana taisni, satiksme arī nedaudz pierimusi, saule svilina, pretvēja nav. Aizkrauklē ar Asnati ieripojam Skudru pagalmā, uzpildu ūdeni, šie nemaz nav mājās, pretī atnāk Juris. Atvadāmies - gandrīz skumji, man šis brauciens bija iepaticies, varētu vēl tā pāris dienas ripot. Vairs nav svavrīgi, kur ķemme, hamoks šķiet gana ērts un pēc citām mājas ērtībām arī neilgojies (vai negribi mainīt atpakaļ pret Gaiziņa dabas un servisa burvību). Tomēr atgriežos - ceļā vēl piestāju divos veikalos spinātu sēklas meklēt, bet nav. Minos vien mājās.
Mijiens līdz Jaunjelgavai - gribas vēl kavēties atmiņās. Tik labi, ka ir bildes. Gribas ar savējiem.
Un tik ļoti liels prieks, ka bija šīs dienas, ka izbraukts, ka redzēts, satikts, sajusts. Latvija ir skaista, arvien vairāk tajā iemīlos.
Ziedonis, Kalniņš un daba… .interese par Vidzemes novadiem… kaut kur dzimtas saknes. Mailīte- mans šodienas krīvs, laikam krīvākais, kādu zinu. Un tomēr vakarā gribas vēl turpināt šīs sajūtas, tā nu saulgriežu vakaru pavadu kopā ar Skudru ģimeni un viņu draugiem mūsu likteņupes krastā, esam bērnu neizmērojamā prieka ieskautam.
Nav jau tā, ka tādas dienas vajag ikdienā, bet esmu ļoti pateicīga, ka reizēm izdodas piedzīvot. Paldies Latvijai un manai ģimenei, ko reizēm noteikti nenovērtēju gana. Paldies.
P.S. Arūtra Skudras, Asnates Avotiņas un manas bildes.














Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru