Dzirdi, Dievs, manu brēcienu, uzklausi manu lūgšanu! No zemes
malas es saucu tev, kad gurst mana sirds, - uzved mani klintī, kas man
par augstu!(Ps61:2,3) //Klausi, ak Dievs, manu skaļo saucienu, ņem
vērā manu lūgšanu! No zemes gala es saucu savas sirds tvīksmē, pacel
mani uz klintskalnu, kas augstāks par mani.
Pēdējās dienas gandrīz netīši, kaut drīzāk būtu teikt - iekšēju nepieciešamību vadīta pievēršos dažādiem sevis iepazīšanas/ attīrīšanas/ lūgšanas/ pašmeditācijas lietām un jautājumiem, līdz praktiskajiem uzdevumiem vēl īsti nav izdevies tikt.
nupat pēc pāris minūšu aizklīšanas šodienas sarunās ar Kristīni par Krasnojarsku, atduroties tomēr beigās pie vecā jautājuma, kas šobrīd tomēr vistuvākais, droši vien, tāpēc arī visaktuālākais. atjēdzos pie frāzes: man nauda beigsies, kad man to vairs nevajadzēs - kamēr man tā ir vajadzīga, tā man būs, un droši vien tieši tik daudz un tādā apmērā, kādā uzdrošinos sev savā dzīvē piestādīt (vai līdzšinējo ienākumu nosaukšana par niecīgiem ir ceļš uz saistošu, interesantu un piemērotu darbu ar attiecīgu atalgojumu?) Tāpat arī ir jāiegādājas naudas koks, par ko atcerējos šorīt, pēdējās dienas nosacīti pavadot zivij tik ļoti raksturīgajās fantāzijās.
UN arī citādi šodien grūti savākties un koncentrēties uz vienu darbību - visu ko paralēli daru, laiks tikai skrien, šis tas gan tiek arī padarīts :) manām nogurums arī mācas virsū. bet vēl šo to tiešām vajadzētu padarīt. nevar saprast, kā izšķirt, ko vairāk jā un ko nē, jo visu kopā noteikti nepagūšu.
Katrā ziņā šodien jūtos jau vairāk pēc sevis ar visu tēta zvanu, kas bija visnotaļ jauki.
Kristīnes saruna sajūsmināja un viena laba sarkanvīna glāze atkal atgrieza tā baudīšanas spējas, kas jau kādu laiku nebija justas. Laikam jau labas glāzes un pareizā kompānija, īstās domas ir neatņemama laba vīna baudīšana. katrā ziņā prieks. pēc tam, tiekot vēl pie jaunām čībām, tīri enerģiski pārrodoties mājās, saņēmusi tādu aktivitātes un pozitīvisma devu, gandrīz jutos nemaz ne tik traki izsalkusi, kā varētu šķist, bet laba griķu putra jau vienmēr ir laikā. vēl tikai jāsaņemas ieiet dušā un matus izmazgāt - kaut nupat šķiet, ka to atlikšu uz pirmsgulētiešanas procedūru.
Saprotu, ka ir jāizveido dokuments vai blogs sarunām par diplomdarbu un krasnojarsku, lai ērti varu fiksēt būtiskāko.
trešdiena, 2012. gada 19. decembris
pirmdiena, 2012. gada 17. decembris
17/12/2012 Diplomdarbs būs
My life is based on a true story!
Vakardien, tīrot un gaidot kamēr citi pabeigs savu filmēšanas darbu, šo norakstīju no dēlīša pie sienas.
Trešā advente patīkami ilgi ievilkās manā darbā - citādi nebūtu sanākusi tik saturiska diena, jo mājās tikai šodien beidzot būs beigusies nežēlīgā balle, pēc kuras grīda aizvien vēl jāmazgā, un kaut kur aizķēries pa gādam nemieram par to, vai svētki nav par trulu pavadīti, vai pēcsvētku sajūtas ir gana atbildīgas un seku saprašanas pilnas.
aizdedzu sveces uz palodzes ar cerību, ka būs siltāk, bet ne vella nav. dzert arī īsti negribas - vēders tīri pilns un noreibt arī negribas - šķiet, ka grādīgā jau kādam laikam gana ir.
arvien katru dienu piedomāju par tēvu un māju situāciju. nav ne miera, ne labestības- ir izmisums, tas laikam ir precīzākais vārds, ko par to visu varu pateikt. laikam jau tā no sirds apdomājot, tas pēc kā patiesi ilgojos ir pirts... varbūt jaunas zeķes no mājas dzijām un jaukas sarunas būtu jauki, bet apziņa, ka svētki vien pāris dienas, pagaidām liek domāt, ka paskries tie ātri, īpaši, ja vēl līdz ērgļiem izdosies aizbraukt.
jau otro dienu nav būts dušā un patiesi jūtos nedaudz netīra, bet tas ballītes efekts visur ir arī atturējis no vēlmes turp vispār doties. tiešām prieks, ka tā parazītu publika prom - šajā mirklī laikam gan var just, esmu jau tomēr gados :) nav man pie sirds tik ilgas un ar tādu attieksmi ballītes - ja vēl būtu bijis jautri, bet man jau nebija un plikā alkahola liešanā sevī arī lielu jēgu nesaredzu - bet āboli, uz kuriem šodien esmu uzkritusi gan man garšo.
Lai vai kā - intuīcijas grāmata šobrīd blakus un vēl jau ir vairākas, kuras būtu vērts paskatīt, arī maģistra darba tēma ir jākustina uz priekšu, ja beigās gribu redzēt daudz maz sakarīgu rezultātu, turklāt rādās, ka man formējas tīri sakarīga palīgu komanda. tas priecē, kaut vispār - ir jāvairo prieks savā ikdienā. šobrīd tā noteikti nav tik daudz, cik varētu būt. turklāt svētki taču. uz mirkli esmu patiesi laimīga, ka man ir darbs ar visiem tiem cilvēkiem - viņi ir forši, tiešām forši... un nepamatota ir mana aizkaitinātība, kad grozu galvu par viņu bradāšanu pa tikko izmazgātu, vēl slapju grīdu. :) šo tik jāatceras vēl arī rīt un labi būs. :)
gaida vēl klavieres, arī riņķis, bet ir patiesi aukts, kāpēc gandrīz grūti saņemties no gultas izrauties. Varbūt silta duša, kārtīga netīrumu nomazgāšana no sevis palīdzēs! ar to tad arī sākšu.
Vakardien, tīrot un gaidot kamēr citi pabeigs savu filmēšanas darbu, šo norakstīju no dēlīša pie sienas.
Trešā advente patīkami ilgi ievilkās manā darbā - citādi nebūtu sanākusi tik saturiska diena, jo mājās tikai šodien beidzot būs beigusies nežēlīgā balle, pēc kuras grīda aizvien vēl jāmazgā, un kaut kur aizķēries pa gādam nemieram par to, vai svētki nav par trulu pavadīti, vai pēcsvētku sajūtas ir gana atbildīgas un seku saprašanas pilnas.
aizdedzu sveces uz palodzes ar cerību, ka būs siltāk, bet ne vella nav. dzert arī īsti negribas - vēders tīri pilns un noreibt arī negribas - šķiet, ka grādīgā jau kādam laikam gana ir.
arvien katru dienu piedomāju par tēvu un māju situāciju. nav ne miera, ne labestības- ir izmisums, tas laikam ir precīzākais vārds, ko par to visu varu pateikt. laikam jau tā no sirds apdomājot, tas pēc kā patiesi ilgojos ir pirts... varbūt jaunas zeķes no mājas dzijām un jaukas sarunas būtu jauki, bet apziņa, ka svētki vien pāris dienas, pagaidām liek domāt, ka paskries tie ātri, īpaši, ja vēl līdz ērgļiem izdosies aizbraukt.
jau otro dienu nav būts dušā un patiesi jūtos nedaudz netīra, bet tas ballītes efekts visur ir arī atturējis no vēlmes turp vispār doties. tiešām prieks, ka tā parazītu publika prom - šajā mirklī laikam gan var just, esmu jau tomēr gados :) nav man pie sirds tik ilgas un ar tādu attieksmi ballītes - ja vēl būtu bijis jautri, bet man jau nebija un plikā alkahola liešanā sevī arī lielu jēgu nesaredzu - bet āboli, uz kuriem šodien esmu uzkritusi gan man garšo.
Lai vai kā - intuīcijas grāmata šobrīd blakus un vēl jau ir vairākas, kuras būtu vērts paskatīt, arī maģistra darba tēma ir jākustina uz priekšu, ja beigās gribu redzēt daudz maz sakarīgu rezultātu, turklāt rādās, ka man formējas tīri sakarīga palīgu komanda. tas priecē, kaut vispār - ir jāvairo prieks savā ikdienā. šobrīd tā noteikti nav tik daudz, cik varētu būt. turklāt svētki taču. uz mirkli esmu patiesi laimīga, ka man ir darbs ar visiem tiem cilvēkiem - viņi ir forši, tiešām forši... un nepamatota ir mana aizkaitinātība, kad grozu galvu par viņu bradāšanu pa tikko izmazgātu, vēl slapju grīdu. :) šo tik jāatceras vēl arī rīt un labi būs. :)
gaida vēl klavieres, arī riņķis, bet ir patiesi aukts, kāpēc gandrīz grūti saņemties no gultas izrauties. Varbūt silta duša, kārtīga netīrumu nomazgāšana no sevis palīdzēs! ar to tad arī sākšu.
piektdiena, 2012. gada 7. decembris
7/12/2012 Anna Kareņina
Vakar kopā ar māsu un Asnati bijām uz sen gaidīto izrādes apmeklējumu - " Anna Kareņina" - kas savā mirklī, pieplusojoties klāt jau tā īpašajam laikam gan svētku gaidīšanas, gan māsas klātbūtnes dēļ, tiešām uzrunāja un beigās pat lika pāris asasras nobirdināt.
kāpēc?
kā jau tas mēdz gadīties, daudz ko asociē tieši ar sevi. Pat Anna Kareņina kā sievietes pekšņi šķiet tuva tev pašai un viņas mīlas likstas uztver līdzīgi sev.
pie izrādes beigām, kaut kur līdzās juta sirds un iekšēji smeldzīgi sāpēja, saprotot, ka nekas jau labs nevar sanākt, ka nav variantu, ka ir jāpieņem lēmums, ka nevar gribēt laimīgu ģimeni un kaislīgu mīļāko blakus, ka pati nevar to panest, ka savu reizi lēmums par labklājīgām laulībām vienkārši ir bijis pārsteidzīgs vai lieks. un tas lika aizdomāties.
1. sākumā par to, kas ir tie iemesli, kas liek sievietei pašai radīt sev tādas ciešanas, no malas skatoties, ieraugot tik ļoti lielo viņas varu, līdz ar to arī pašas atbildību un izvēlēm. Parokoties sevī, vienā mirklī šķiet, ka kaut kur tomēr māsai taisnība par to, ka bez veiksmīgas saiknes ar pirmo mīlestību, citām būtu grūti būt pilnīgām, un pat ne tik ļoti kopēšanas dēļ, cik iekšējas sievišķas harmonijas un miera pēc. par to laikam nobira pirmā asara, kas domāta vairāk tam, ka it kā aizeju no savas pirmās mīlestības, ka it kā kaut kur sevī to apglabāju, sapinusies iespējamo risinājumu mešģī un apjukusi, patiesā neizpratnē un bezspēkā par notiekošo.
2. otra asara bija par nelielām bailēm, aizdomām - ja nu viss notiekošais ir tieši tāds, kāds ir tāpēc, ka patiesībā kaut kur dziļi iekšā aizvien mīlu kādu un neko tur nevaru padarīt?! Vai esmu pieradusi pie viņa vai mūsu saziņa ir tā, kas man ir vispiemērotākā un tāda būs visu mūžu. it kā nemaz tas tā nav, bet tāda skaudra un pašai pat negriboša iekšējs uzplūds ir. es ceru, tiešām ceru, ka tās tikai plikas aizdomas un šaubas, jo tas nemaz šajā situācijā neatvieglo manu dzīvi - bet kurš tad grib sarežģīt vēl vairāk.?! un tad sajūta par to pēdējo vasaru saikni ar kādu - par tiem retajiem, bet skaistajiem mirkļiem, kas tajā pat laikā mijās ar skaudrām patiesībām un savstarpēju nevienlīdzību. tas pat vēl ne tik ļoti, vairāk biedē pirmā atskārsme, bet dīvaini, ka tā tāda. dīvaini,, jo kur tad tai ir cēlonis?! pirmo reizi laikam ko līdzīgu sajutu netīšām tiekoties splendid kinolektorijā - bet vai to, ka cilvēki vienkārši kaut kur kaut kad satiekas jāuztver par ko īpašu? tas gan arī netiek darīts, tā vienkārši tāda iekšēja sajūta.
bet nu jau vajadzētu pie mācībām sēdēt, tikai gribas sasildīties, tādi dīvaini drebuļi un sāpe kaklā. kūkas vēderā un vēl vienai tējai it kā nav vietas, bet nupat šķiet, ka vajadzētu atrast.
lūk, cik dziļi un negaidīti var izvērsties teātra izrādes gājiens. labi, ka tas nav pārāk sāpīgs, tas galīgi tāds nav, tas drīzāk atbrīvo un nomierina, šoreiz tiešām vairāk tāda sajūta, ka bez raizēm jānododas dzīvei, baudot un mīlot, lūdzot Dievu, ticot, ka viss tāpat tiks salikts savos plauktos.
un ir tāda sajūta, ka nevienu nevajag un negribas pierunāt.... lai ir tie jaukie vīrieši, mēs varam līdzās būt, viens otru papildināt un nav tāpēc uzreiz partnerība jāveido.
kāpēc?
kā jau tas mēdz gadīties, daudz ko asociē tieši ar sevi. Pat Anna Kareņina kā sievietes pekšņi šķiet tuva tev pašai un viņas mīlas likstas uztver līdzīgi sev.
pie izrādes beigām, kaut kur līdzās juta sirds un iekšēji smeldzīgi sāpēja, saprotot, ka nekas jau labs nevar sanākt, ka nav variantu, ka ir jāpieņem lēmums, ka nevar gribēt laimīgu ģimeni un kaislīgu mīļāko blakus, ka pati nevar to panest, ka savu reizi lēmums par labklājīgām laulībām vienkārši ir bijis pārsteidzīgs vai lieks. un tas lika aizdomāties.
1. sākumā par to, kas ir tie iemesli, kas liek sievietei pašai radīt sev tādas ciešanas, no malas skatoties, ieraugot tik ļoti lielo viņas varu, līdz ar to arī pašas atbildību un izvēlēm. Parokoties sevī, vienā mirklī šķiet, ka kaut kur tomēr māsai taisnība par to, ka bez veiksmīgas saiknes ar pirmo mīlestību, citām būtu grūti būt pilnīgām, un pat ne tik ļoti kopēšanas dēļ, cik iekšējas sievišķas harmonijas un miera pēc. par to laikam nobira pirmā asara, kas domāta vairāk tam, ka it kā aizeju no savas pirmās mīlestības, ka it kā kaut kur sevī to apglabāju, sapinusies iespējamo risinājumu mešģī un apjukusi, patiesā neizpratnē un bezspēkā par notiekošo.
2. otra asara bija par nelielām bailēm, aizdomām - ja nu viss notiekošais ir tieši tāds, kāds ir tāpēc, ka patiesībā kaut kur dziļi iekšā aizvien mīlu kādu un neko tur nevaru padarīt?! Vai esmu pieradusi pie viņa vai mūsu saziņa ir tā, kas man ir vispiemērotākā un tāda būs visu mūžu. it kā nemaz tas tā nav, bet tāda skaudra un pašai pat negriboša iekšējs uzplūds ir. es ceru, tiešām ceru, ka tās tikai plikas aizdomas un šaubas, jo tas nemaz šajā situācijā neatvieglo manu dzīvi - bet kurš tad grib sarežģīt vēl vairāk.?! un tad sajūta par to pēdējo vasaru saikni ar kādu - par tiem retajiem, bet skaistajiem mirkļiem, kas tajā pat laikā mijās ar skaudrām patiesībām un savstarpēju nevienlīdzību. tas pat vēl ne tik ļoti, vairāk biedē pirmā atskārsme, bet dīvaini, ka tā tāda. dīvaini,, jo kur tad tai ir cēlonis?! pirmo reizi laikam ko līdzīgu sajutu netīšām tiekoties splendid kinolektorijā - bet vai to, ka cilvēki vienkārši kaut kur kaut kad satiekas jāuztver par ko īpašu? tas gan arī netiek darīts, tā vienkārši tāda iekšēja sajūta.
bet nu jau vajadzētu pie mācībām sēdēt, tikai gribas sasildīties, tādi dīvaini drebuļi un sāpe kaklā. kūkas vēderā un vēl vienai tējai it kā nav vietas, bet nupat šķiet, ka vajadzētu atrast.
lūk, cik dziļi un negaidīti var izvērsties teātra izrādes gājiens. labi, ka tas nav pārāk sāpīgs, tas galīgi tāds nav, tas drīzāk atbrīvo un nomierina, šoreiz tiešām vairāk tāda sajūta, ka bez raizēm jānododas dzīvei, baudot un mīlot, lūdzot Dievu, ticot, ka viss tāpat tiks salikts savos plauktos.
un ir tāda sajūta, ka nevienu nevajag un negribas pierunāt.... lai ir tie jaukie vīrieši, mēs varam līdzās būt, viens otru papildināt un nav tāpēc uzreiz partnerība jāveido.
otrdiena, 2012. gada 20. novembris
18/11/2012 Misku opaps
Opapu rīt ved uz slimnīcu, jau kādu 5. reizi viņam taisīs ar sirds artērijām saistītas procedūras, kuras viņa vecumā ir diezgan bīstamas dzīvībai... katrā ziņā, vienā mirklī, distancējoties no sīkumiem, pirmo reizi saņēmos uzdot jautājumu, uz kuru atbildi jau varēja nojaust, iespējams, tieši tāpēc arī iepriekš tā netika uzdota. šoreiz gan - kāpēc ne, lai pēc tam nav žēl.
Vai viņam nav bail (par slimnīcas un procedūras kontektstu)? viņš pasmaida, ar laiku acīs mums abiem sariešas asras, it kā kopā vienotos par to, ka katrs no mums tāpat savu reizi aizies, ka mūžīga ir tikai saule un mums prieks, ka šis laiks kopā pavadīts, bet mēs zinām, ka pēc tam ir mūžība, vismaz opis noteikti zina... un šis mirklis liek domāt, ka nekas tomēr vēl nav beidzies, un arī tagad sēžot un rakstot par to, jo tas tomēr šķita spēcīgi ir iekšējs miers un šķiet, ka viss jau būs labi.
Viņš nedaudz piemin savu māti, kurai bail nav bijis ne no kā, kura pratusi spekulēt, kurai ir bijusi tik stingra paļaušanās uz Dievu, ka neviens cits viņu laikam nav varējis apstādināt, un opaps kā vecākais bērns, laikam arī ir tikpat pamatīgi to no viņas pārņēmis, kas nešķiet slikti, drīzāk jau pretēji - grūti tikai apkārtējiem, kas to nesaprot, un nesaprot, jo ar katru dienu arvien vairāk pārliecinos, ka šādu cilvēku nav daudz, kāpēc arī nebūtu godīgi prasīt, lai visi pārējie viņu saprot, kaut nereti ar pārmetošu skatienu, tiek vaicāts, kāpēc viņš pat necenšas paskaidrot, dalīties... bet tā laikam vienkārši ir cita paaudze.
Beigās ietur pauzi un vēl nosaka, ka vispār jau ir vēl mūžība,... kuru neviens no mums nevar personificēt, kuru vesels prāts arī nespēj iedomāties. un nav jāspēj, bet tā ir, un tas ir brīnišķīgi. un tajā mirklī, kad omamma ar savu kurlumu, ņēmās runāt par detaļām, par ikdienišķiem sīkumiem, jo nesaprata, par ko runājam mēs, bet viņa arī tikai gribēja būt klāt, kaut ir vairāk kā skaidrs, ka viņas ciešākais draugs ir viņas slimība, bez tās viņa nekur un nekā :)
Mūžīga arī nav jāpersonificē, pietiek, ka zini, ka tā būs. Tad gan opis diezgan stingri pieteica, lai rūpīgi pārlasu Jāņa atklāsmes grāmatu, tur esot par to, kas būs, par to, kā cilvēki neprot atpazīt īsto no neīstā Jēzus. Vienu rītu mēģināju, un nesapratu neko!? Bet skaidrs viens, ka diena pagāja brīnišķīgi nudien.
un tad jau strauji sāka satumst, un man bija jāsteidzas mājās, jo ritenis tomēr tikai braukšanai pa gaismu. Abi apāvām kājas, kopā līdz karoga mastam aizgājām, opis vilka nost karogu, bet es sāku mīt pedāļus.
trešdiena, 2012. gada 31. oktobris
26/10/12 Projekts uz prāmja
Aiz loga snieg, tikko apdzinām motoreolleri, kas nebaidās no
svaigās baltās sniega segas, kas it kā pēkšņa tajā pat laikā ir gana skaidrs,
ka tas nav pēdējo pāris stundu rezultāts, jau rīts, pēc nosacīti nemierīgas nakts uz kuģa jūrā,
Tallinā tomēr pārsteidza ar saulainām debesīm, mīksti, siltas sajūtas
rosinošiem balti apsnigušiem jumtiem, kas iedvesmoja vēl vairāk pēc tam, kad
šūpošanās beidzot pierima (nudien, jāatzīst, ka pat man, kas šoreiz nevienu
mirkli neizjuta nekādas bailes vai iekšēju nemieru un pat sliktu dūšu, tomēr
strādāt ar galvu konferenču telpā šūpojoties, bija ne pārāk jauki). Jo vairāk ceļš ved māju virzienā, jo baltāka
paliek ainava aiz loga. Iedomājoties par siltu pledu, malkas sprakšķiem,
iegādātajiem dzērieniem, mandarīnu mizas sprakšķiem, kalendāra laiku... nāk
ziema, šķiet pat ātrāk kā vajadzētu, tajā pat laikā, apzinoties skolā
paveicamos uzdevumus, darbu, kas jāatrod, iespējamo pāris ideju realizāciju,
bet iekšēji pārņem tas baltums, sniegam allaž ir piemitusi viņa burvība,
mistika, kas tik ātri iedarbojas, un lai arī ir tendence un pat vēlme
nobirdināt kādu asaru par to, ka vasaras ar tās vieglajiem piedzīvojumiem ir
garām, pat gribas iegrimt kādā labā filmā, koncertā, teātra izrādē, grāmatās un
darbā, lai aizmirstu par citām dzīvē būtiskām lietām, lai ļautu visam notikt kā
jānotiek, pašam no sevis,
koncentrējoties uz sevi. Interesanti, kā tas ir, ka periodiski prioritātes
mainās, tad tām ir tendence piegriezties un tas ir laiks, kad tās mainās, citu
reizi vienā vai otrā formā, bet dīvaini, ka šoreiz esmu pat aizmirsusi par
vairākiem citiem ar manu ikdienu saistītiem jautājumiem, un tas, kas ir pirmo
reizi un šoreiz pagaidām nepamet jau kādu laiku – tas ir miers. Iekšējs miers
un stabilitātes sajūta, kas arī pašu diezgan pamatīgi pārsteidz, bet kas liek
arī pateikties, kas liek domāt, ka ir noticis brīnums, ka esi kaut ko izdarījis
īstajā virzienā un veidā, ja reiz esi saņēmis šo mieru kā īstu svētību, kas
ļauj izbaudīt, kas ļauj ieraudzīt, kas ļauj nebūt tikai egoistam, kas liek
ticēt, ka arī turpmāk viss notiks kā tam jānotiek. Un tas, kas pārliecina ir
skaidrs prāts, mierīga attieksme pret lietām, darbu darīšana, sevis
disciplinēšana, savākšanās, prieks par atteikšanos no smēķēšanas. Šķiet, ka baltais sniegs iet kopā ar
pateikšanos par lietām lielākām un mazākām.
Tas prieks par balto sniegu pēc saulainās Stokholmas, jaukas un gardas,
dažādas ēdienreizes, kad varēja gan baudīt vīnu un atmosfēru, gan izpļāpāties
no sirds, prieks par cilvēku grupu, ar kuru kopā esmu bijusi šīs dienas, kur
savā ziņā gribas pateikties, ka tomēr tiku šajā augstskolā, ka ceļš aizveda uz
to nevis tālāk. Savā ziņā tas arī sevi liek citādāk apzināties, kas gan šoreiz
norāda, ka īsti pie vidējā latvieša sevi nevaru piesaistīt, un šobrīd, veroties
baltajā ainavā, saprotu, ka savu reizi varētu arī atteikties no ballītes
nosacītā kompānijā, ar kuru līdz galam tomēr nav kopīgas vērtības.
Bet baltumam ir mistisks spēks, tas maina, mainījušas arī
pēdējās pāris dienas, situācija un cilvēki, kādos esi bijis, viņu domāšanas
prizmas malas redzēšana, saskaršanās ar to, komunicēšana ar to.. un tas tomēr
aizrauj. Tajā pat laikā mazi brīnumi šīs dienas ir krāsojuši un papildinājuši,
un ir tik forši apzināties, ka rītvakar kaut kad, kaut kur es būšu mājās, ka pēc
tam vēl būs svētdiena un es varēšu aiziet līdz baznīcai, ka šis brauciens tevi
ir darījis bagātāku daudzējādā ziņā. Liels prieks, ka šoreiz ar grūtajām dienām
tālredzīgi būšu tikusi galā, sagatavojusies tām, ka fotoaparāta vāciņš būs
atradies, ka nekas cits nepazuda, ka maksāts tika tikai par brokastīm, turklāt
ļoti pieņemami, kas nav tik daudz stāsts par to, ka es parasti tērēju daudz
naudas, no kā šobrīd man vajadzētu atturēties, bet vairāk par to, ka neizjutu
vajadzību to darīt. Tas ir jaukākais, ka bija citas lietas, ka ēšana tika
nodrošināta un miegs labs.
Sniegs un tā radītā sajūta arī liek atsaukt sevī citu gadu,
citu lokāciju vietu sajūtas – varētu pat teikt, ka tas palīdz. Un tas ir
brīnišķīgi, ka izdodas piedzīvot tik daudz un arī mirkļus, kad var atsaukties
uz bijušo, kad ar to var aizpildīt šķietamus tukšumus, ka tas tiešām aizpilda.
Tas ir jauki. Un šobrīd pat priecē, ka tagad atkal ir jauna filma iekšā, ko pēc
kāda laika varēs atcerēties, par ko varēs domāt savu reizi guļot kādā saulainā
pludmalē vai varbūt rāpjoties vienā no pasaules augstākajām virsotnēm!?

ceturtdiena, 2012. gada 11. oktobris
Publiskās finanses, to atziņas manā ikdienā.
Nav jau tā, ka mācības būtu tikai papīram vai kādai materiāli izdevīgai situācijai, vismaz ne vienmēr - savu reizi tīri savai dzīvei vērtīgas atziņas nākas uziet, kas pirms tam varbūt tika nojaustas, bet nu ir nosauktas vārdos:
The money was all
appropriated for the top in the hopes that it would
trickle down to the
needy. Mr. Hoover didn’t know that money trickled
up. Give it to the people at the
bottom and the people at the top will
have it before night,
anyhow. But it will at least have passed through
the poor fellow’s
hands.
—WILL ROGERS, quoted at democrats.com
Arī Eva Ikstena stāstot par gadu Indonēzijā, sarunas beigās saka, ka nokavēt jau neko nevar, vienīgais - savu dzīvi!
To reizēm laikam nav nemaz tik viegli izdarīt, tomēr, tomēr... Piekrītu viņai arī par to, ka Latvijā salīdzinoši daudzi skatās, kā tu tiec galā ar lietām, kur esi un komentē, kas sasien un liek uztraukties, bet, nē, - Tu pats dzīvo savu dzīvi! Un līdz galam svarīgi ir tikai tas, cik ļoti Tev pašam ir labi ar to! <
pirmdiena, 2012. gada 8. oktobris
Sāciet dzīvot paši ar savu prātu, citādi jūs pazudinās!
Brīdinājums no "Ciešanu kalna" 755.lpp, kas kārtējo reizi liek mudināt sevi domāt ar savu galvu, tomēr iekšēji jau jūti, ka tas nedaudz baida, ka tāpēc reizēm paliec labāk vienatnē un ar savu vīna pudeli nevis no vieniem pie citiem svārsties.
Atrodi īsto elpu, mazais! Neaizmirsti elpot.
772. ja dzīvosi uzmanības centrā liekot pats sevi, tad atjēgsies tikai trešā gadu desmita beigās, varbūt ceturtā desmita sākumā un sapratīsi, ka viss, kas licies esam tava dzīve, sakrities un nošļucis zemē kā bikses, kas kļuvušas par lielu vēža saēstam ķermenim, ka esi palicis stāvam gluži kails, un, kaut arī rokā varbūt ir kāds uzvaras kauss, bet kabatās - nauda, mutē ir vienīgi pelni.
(turpat) Veselīga izaugsme iespējama tikai saskarē ar citiem, tikai tiecoties pēc šīs saskares. mums nav jābūt varoņiem, un, ja tādi neesam, tas nenozīmē, ka esam vārguļi. Jādzīvo vienkārša, cilvēciska dzīve.
Pēc vakardienas savu reizi tomēr gribas aizdomāties par to, ko tad īsti nozīmē 'cilvēciska dzīve'.
768. Atrodi īsto elpu, mazais! Neaizmirsti elpot.
423. ceļš ārā no pagātnes ved caur tagadni.
423. Tas, ka cilvēks jūtassaprasts, ka tu nojaut, ka viņš jūtas saprasts, un tu savukārt jūti, ka viņš saprot tevi. Tieši tajā brīdī rodas saskare ar garu. Tur, lūk, tā lieta - būtisks ir tikai tas. Gars. Tas ir gars, kas psihoterapijā dziedina."
227. Pievērsdami uzmanību vārdiņam "es", mēs bijām pārsteigti, cik bieži Blērs to lieto. Ik pa brīdim tas, kā mazs karodziņš paslējās mūsu priekšā, līdz viss pārējais sāka likties nenozīmīgs - gluži kā Kritušo piemiņas dienā kapsētā karogi un ziedi mēdz novērst uzmanību no kapiem.
(turpat) Veselīga izaugsme iespējama tikai saskarē ar citiem, tikai tiecoties pēc šīs saskares. mums nav jābūt varoņiem, un, ja tādi neesam, tas nenozīmē, ka esam vārguļi. Jādzīvo vienkārša, cilvēciska dzīve.
Pēc vakardienas savu reizi tomēr gribas aizdomāties par to, ko tad īsti nozīmē 'cilvēciska dzīve'.
768. Atrodi īsto elpu, mazais! Neaizmirsti elpot.
423. ceļš ārā no pagātnes ved caur tagadni.
423. Tas, ka cilvēks jūtassaprasts, ka tu nojaut, ka viņš jūtas saprasts, un tu savukārt jūti, ka viņš saprot tevi. Tieši tajā brīdī rodas saskare ar garu. Tur, lūk, tā lieta - būtisks ir tikai tas. Gars. Tas ir gars, kas psihoterapijā dziedina."
227. Pievērsdami uzmanību vārdiņam "es", mēs bijām pārsteigti, cik bieži Blērs to lieto. Ik pa brīdim tas, kā mazs karodziņš paslējās mūsu priekšā, līdz viss pārējais sāka likties nenozīmīgs - gluži kā Kritušo piemiņas dienā kapsētā karogi un ziedi mēdz novērst uzmanību no kapiem.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
Trīs saulgriežu dienas Vidzemē, 2020
Smieklīgi, cik mums patīk būt aizņemtiem, ka vasaras saulgriežu brīvdienas izmantojam, lai izrautos no ikdienas, jo kad tad vēl... vienlai...
-
Brīdinājums no "Ciešanu kalna" 755.lpp, kas kārtējo reizi liek mudināt sevi domāt ar savu galvu, tomēr iekšēji jau jūti, ka tas n...
-
772. ja dzīvosi uzmanības centrā liekot pats sevi, tad atjēgsies tikai trešā gadu desmita beigās, varbūt ceturtā desmita sākumā un sapratīs...
-
VIA 20 Augstskolas divdesmitgadu jubilejas balle bija gana motivējošs pasākums, lai beidzot saņemtos un aizbrauktu apciemot gan pilsētu...