trešdiena, 2012. gada 31. oktobris

26/10/12 Projekts uz prāmja


Aiz loga snieg, tikko apdzinām motoreolleri, kas nebaidās no svaigās baltās sniega segas, kas it kā pēkšņa tajā pat laikā ir gana skaidrs, ka tas nav pēdējo pāris stundu rezultāts, jau rīts, pēc  nosacīti nemierīgas nakts uz kuģa jūrā, Tallinā tomēr pārsteidza ar saulainām debesīm, mīksti, siltas sajūtas rosinošiem balti apsnigušiem jumtiem, kas iedvesmoja vēl vairāk pēc tam, kad šūpošanās beidzot pierima (nudien, jāatzīst, ka pat man, kas šoreiz nevienu mirkli neizjuta nekādas bailes vai iekšēju nemieru un pat sliktu dūšu, tomēr strādāt ar galvu konferenču telpā šūpojoties, bija ne pārāk jauki).  Jo vairāk ceļš ved māju virzienā, jo baltāka paliek ainava aiz loga. Iedomājoties par siltu pledu, malkas sprakšķiem, iegādātajiem dzērieniem, mandarīnu mizas sprakšķiem, kalendāra laiku... nāk ziema, šķiet pat ātrāk kā vajadzētu, tajā pat laikā, apzinoties skolā paveicamos uzdevumus, darbu, kas jāatrod, iespējamo pāris ideju realizāciju, bet iekšēji pārņem tas baltums, sniegam allaž ir piemitusi viņa burvība, mistika, kas tik ātri iedarbojas, un lai arī ir tendence un pat vēlme nobirdināt kādu asaru par to, ka vasaras ar tās vieglajiem piedzīvojumiem ir garām, pat gribas iegrimt kādā labā filmā, koncertā, teātra izrādē, grāmatās un darbā, lai aizmirstu par citām dzīvē būtiskām lietām, lai ļautu visam notikt kā jānotiek, pašam no  sevis, koncentrējoties uz sevi. Interesanti, kā tas ir, ka periodiski prioritātes mainās, tad tām ir tendence piegriezties un tas ir laiks, kad tās mainās, citu reizi vienā vai otrā formā, bet dīvaini, ka šoreiz esmu pat aizmirsusi par vairākiem citiem ar manu ikdienu saistītiem jautājumiem, un tas, kas ir pirmo reizi un šoreiz pagaidām nepamet jau kādu laiku – tas ir miers. Iekšējs miers un stabilitātes sajūta, kas arī pašu diezgan pamatīgi pārsteidz, bet kas liek arī pateikties, kas liek domāt, ka ir noticis brīnums, ka esi kaut ko izdarījis īstajā virzienā un veidā, ja reiz esi saņēmis šo mieru kā īstu svētību, kas ļauj izbaudīt, kas ļauj ieraudzīt, kas ļauj nebūt tikai egoistam, kas liek ticēt, ka arī turpmāk viss notiks kā tam jānotiek. Un tas, kas pārliecina ir skaidrs prāts, mierīga attieksme pret lietām, darbu darīšana, sevis disciplinēšana, savākšanās, prieks par atteikšanos no smēķēšanas.  Šķiet, ka baltais sniegs iet kopā ar pateikšanos par lietām lielākām un mazākām.  Tas prieks par balto sniegu pēc saulainās Stokholmas, jaukas un gardas, dažādas ēdienreizes, kad varēja gan baudīt vīnu un atmosfēru, gan izpļāpāties no sirds, prieks par cilvēku grupu, ar kuru kopā esmu bijusi šīs dienas, kur savā ziņā gribas pateikties, ka tomēr tiku šajā augstskolā, ka ceļš aizveda uz to nevis tālāk. Savā ziņā tas arī sevi liek citādāk apzināties, kas gan šoreiz norāda, ka īsti pie vidējā latvieša sevi nevaru piesaistīt, un šobrīd, veroties baltajā ainavā, saprotu, ka savu reizi varētu arī atteikties no ballītes nosacītā kompānijā, ar kuru līdz galam tomēr nav kopīgas vērtības. 


Bet baltumam ir mistisks spēks, tas maina, mainījušas arī pēdējās pāris dienas, situācija un cilvēki, kādos esi bijis, viņu domāšanas prizmas malas redzēšana, saskaršanās ar to, komunicēšana ar to.. un tas tomēr aizrauj. Tajā pat laikā mazi brīnumi šīs dienas ir krāsojuši un papildinājuši, un ir tik forši apzināties, ka rītvakar kaut kad, kaut kur es būšu mājās, ka pēc tam vēl būs svētdiena un es varēšu aiziet līdz baznīcai, ka šis brauciens tevi ir darījis bagātāku daudzējādā ziņā. Liels prieks, ka šoreiz ar grūtajām dienām tālredzīgi būšu tikusi galā, sagatavojusies tām, ka fotoaparāta vāciņš būs atradies, ka nekas cits nepazuda, ka maksāts tika tikai par brokastīm, turklāt ļoti pieņemami, kas nav tik daudz stāsts par to, ka es parasti tērēju daudz naudas, no kā šobrīd man vajadzētu atturēties, bet vairāk par to, ka neizjutu vajadzību to darīt. Tas ir jaukākais, ka bija citas lietas, ka ēšana tika nodrošināta un miegs labs.
Sniegs un tā radītā sajūta arī liek atsaukt sevī citu gadu, citu lokāciju vietu sajūtas – varētu pat teikt, ka tas palīdz. Un tas ir brīnišķīgi, ka izdodas piedzīvot tik daudz un arī mirkļus, kad var atsaukties uz bijušo, kad ar to var aizpildīt šķietamus tukšumus, ka tas tiešām aizpilda. Tas ir jauki. Un šobrīd pat priecē, ka tagad atkal ir jauna filma iekšā, ko pēc kāda laika varēs atcerēties, par ko varēs domāt savu reizi guļot kādā saulainā pludmalē vai varbūt rāpjoties vienā no pasaules augstākajām virsotnēm!? 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Trīs saulgriežu dienas Vidzemē, 2020

Smieklīgi, cik mums patīk būt aizņemtiem, ka vasaras saulgriežu brīvdienas izmantojam, lai izrautos no ikdienas, jo kad tad vēl... vienlai...