otrdiena, 2012. gada 20. novembris

18/11/2012 Misku opaps

Ko tad patiesībā uz tasītes lika dienu iepriekš, 18.novembrī?! Pavisam negaidīti, tikpat pieticīgi, ļaujot krēslai ienākt pa šaurajām spraugām starp kallu lapām, kas izlīmējušās pa jau tā šauro logu, svētdienas pēcpusdienā it kā svētdienai par godu sēdējām pie galda, pusdienojām, kad saimnieks pārradies no baznīcas, un runājām par šķietami ikdienišķām un organizatoriskām lietām. Bet jau nākamajā dienā, kad kūkas un tasītes uz galda bija, sapratu, ka šī pelēkā pēcpusdiena man bijusi daudz krāsaināka par nākamās dienas saietu, kur sarunu nebija vairāk, drīzāk pretēji; ironiski, ka palielinoties cilvēku skaitam, mazinās sarunu daudzums, trulinās pieminētās tēmas.Vai arī - nevar būt divas patiesi dziļas sarunas pēc kārtas.

Opapu rīt ved uz slimnīcu, jau kādu 5. reizi viņam taisīs ar sirds artērijām saistītas procedūras, kuras viņa vecumā ir diezgan bīstamas dzīvībai... katrā ziņā, vienā mirklī, distancējoties no sīkumiem, pirmo reizi saņēmos uzdot jautājumu, uz kuru atbildi jau varēja nojaust, iespējams, tieši tāpēc arī iepriekš tā netika uzdota. šoreiz gan - kāpēc ne, lai pēc tam nav žēl.
Vai viņam nav bail (par slimnīcas un procedūras kontektstu)? viņš pasmaida, ar laiku acīs mums abiem sariešas asras, it kā kopā vienotos par to, ka katrs no mums tāpat savu reizi aizies, ka mūžīga ir tikai saule un mums prieks, ka šis laiks kopā pavadīts, bet mēs zinām, ka pēc tam ir mūžība, vismaz opis noteikti zina... un šis mirklis liek domāt, ka nekas tomēr vēl nav beidzies, un arī tagad sēžot un rakstot par to, jo tas tomēr šķita spēcīgi ir iekšējs miers un šķiet, ka viss jau būs labi.
Viņš nedaudz piemin savu māti, kurai bail nav bijis ne no kā, kura pratusi spekulēt, kurai ir bijusi tik stingra paļaušanās uz Dievu, ka neviens cits viņu laikam nav varējis apstādināt, un opaps kā vecākais bērns, laikam arī ir tikpat pamatīgi to no viņas pārņēmis, kas nešķiet slikti, drīzāk jau pretēji - grūti tikai apkārtējiem, kas to nesaprot, un nesaprot, jo ar katru dienu arvien vairāk pārliecinos, ka šādu cilvēku nav daudz, kāpēc arī nebūtu godīgi prasīt, lai visi pārējie viņu saprot, kaut nereti ar pārmetošu skatienu, tiek vaicāts, kāpēc viņš pat necenšas paskaidrot, dalīties... bet tā laikam vienkārši ir cita paaudze.
Beigās ietur pauzi un vēl nosaka, ka vispār jau ir vēl mūžība,... kuru neviens no mums nevar personificēt, kuru vesels prāts arī nespēj iedomāties. un nav jāspēj, bet tā ir, un tas ir brīnišķīgi. un tajā mirklī, kad omamma ar savu kurlumu, ņēmās runāt par detaļām, par ikdienišķiem sīkumiem, jo nesaprata, par ko runājam mēs, bet viņa arī tikai gribēja būt klāt, kaut ir vairāk kā skaidrs, ka viņas ciešākais draugs ir viņas slimība, bez tās viņa nekur un nekā :)
Mūžīga arī nav jāpersonificē, pietiek, ka zini, ka tā būs. Tad gan opis diezgan stingri pieteica, lai rūpīgi pārlasu Jāņa atklāsmes grāmatu, tur esot par to, kas būs, par to, kā cilvēki neprot atpazīt īsto no neīstā Jēzus. Vienu rītu mēģināju, un nesapratu neko!? Bet skaidrs viens, ka diena pagāja brīnišķīgi nudien.

un tad jau strauji sāka satumst, un man bija jāsteidzas mājās, jo ritenis tomēr tikai braukšanai pa gaismu. Abi apāvām kājas, kopā līdz karoga mastam aizgājām, opis vilka nost karogu, bet es sāku mīt pedāļus.




Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Trīs saulgriežu dienas Vidzemē, 2020

Smieklīgi, cik mums patīk būt aizņemtiem, ka vasaras saulgriežu brīvdienas izmantojam, lai izrautos no ikdienas, jo kad tad vēl... vienlai...