VIA 20
Augstskolas divdesmitgadu jubilejas balle bija gana motivējošs pasākums, lai beidzot saņemtos un aizbrauktu apciemot gan pilsētu, gan draugus, nemaz nerunājot par patīkamām atmiņām no iepriekšējām Valmieras ballēm un visnotaļ daudzskološām ekspektācijām šim pasākumam.
Mierīgi pavadījusi dienas pirmo daļu Rīgā, iekāpu autobusā, kur jau svētku noskaņu varēja manīt: kārtējo reizi brīvu vietu tik tikko var atrast, un lielāko daļu braucēju sastāda studenti, kuri visdrīzāk vakarā būs tajā pašā vietā, kur plānoju būt es.
Ceļš gan šķiet garš, ir atrasts no šiem braucieniem. Grāmatas lasīšanas vietā mēģināju iemigt, lai nejustu arvien augošo vajadzību pačurāt. Laimīga tikusi Valmierā, taisnā ceļā devos uz Parka restorānu: labierīcības un pirmais kapučīno klusā skaistā rudens pārklātā pilsētā. Apsegusies ar pledu, uz terases pat grāmatas sižetam beidzot spēju koncentrēties. Tā kā radiem sestdiena pilna ar visu citu, es pieteicos ciemos svētdien, attiecīgi tikdama pie brīvas pēcpusdienas! Nu ko: saule un krāsainas lapas tā vien aicināja pastaigā pa Vecpuišu parku, gar vēsturisko pilsētas daļu uz Gaujas krastiem. Skaisti un svaigi. Kedas ne zābakus uzvilkusi, takas staigādama, varu skujas ne tikai sasmaržot, bet, šķiet, pat caur zoli sajust un sadzirdēt to gurkstoņu. Pie krācīšu līkuma vairāki smaiļotāji naski braukā šurpu turpu, pa takām pretī ik palaikam nāk pa kādam cilvēkam: kas pāros, kas pa vienam, kas ar suņiem, pretējā krastā vīrs slaukās, tikko izpeldējies. Un visam pāri jauka saule: koku krāsas skaisti kontrastē, Gaujas brūnais ūdens vietām zeltains. Arī tālāk pilsētā maigi zaļais zālājs gravās ieguvis zeltainu plīvuru, rietošajai saulei pateicoties. Skaista tā Valmiera, rudens saules pielieta, pilsētas bruģi tik kārtīgi, līdzeni, krāsainas lapas vien veitām tos raibina, bet nav ne miņas no Kr. Barona ielas reljefiem, Puķu un augu apstādījumi aizvien vēl tīri koši, strūklaka dzirnavu dīķi darbojas un saules gaismu pamazām nomaina laternu punkti gar celiņiem malu malās.
Drīz vien Raiņa ielā satieku Lindu, pilsētas industrija te man neierasti ar provinces mieru draudzējas. Atkalsatikšanaš prieks tomēr ir liels: ātri pārlapojušas pēdējos jaunumus, noskaidrojušas, kas un kā. Sapošamies ballei, sapakojam groziņu un dodamies ceļā, jo trešā kompanjone jau gaida, un galu galā rektora runu šā vai tā nokavējam. Tas nekas, šķiet, ka visi viesi ir tik pārņemti ar savstarpējām pļāpām, ka pat vakara vadītājs, piesakot priekšnesumus, regulāri piebilst, ka mēs drīkstam turpināt pļāpāt. Turklāt par runu spilgtāka visdrīzāk bija Pabrika deja, ar kuru pamanījās skaisti atklāt vakara balli.
Kādu mirkli pasēdējušas zālē, izejam tomēr vestibilā - ir nedaudz klusām, turklāt varam stāvēt pie galdiņa. Garām visādas sejas lēnāk un ātrāk paiet, kādu atpazīst, kāds ir svešs, kādu atceras tikai pēc laika. Tādi nu laikam ir tie salidojumi. Vienā mirklī sāc pļāpāt un nevari vien beigt, pudeles ar laiku jau tukšas, bet mutes tik virinās - nevaru iedomāties vēl citus pašakumus, kur tik daudz izklaidējoties var jēgu gūt. Nudien. un tikai atceroties, ka pasākumam būs arī gals, piebremzējam sarunas un tiekam līdz deju grīdai, kur atkal jau ar novērotāja aci gribas visu nofilmēt un saglabāt atmiņā: šos skaistos beidzējus: lokainās dāmas, vīriešus labākajos gados un glītos kreklos, dejojam brīvi, vienkārši, smaidām un smejamies... nedaudz sirreāli šādu dzīvību redzēt no vadītājiem, ikdienā lielākoties birojos strādājošiem cilvēkiem.
Brīnišķīgi.
Ar visu to, mājās paŗnācām pēc trijiem. No rīta modos ar lietus lāsēm un pie sevis nopriecājos, ka vakar, pa saulaino laiku izstaigāju Gaujas krastu un mežu, bet šodien došos ciemos - tur tāpat istabā būsim! :) Redz, viss salicies kā vajag. Kā par brīnumu arī sapni atceros, tas interesants bija. Nē, nākamo vīru neredzēju, bet biju laimīga tajā, viss it kā bija, droši vien arī mīļotais. Labākais bija, ka saņēmu pozitīvu ziņu no universitātes, bet otrā daļā devos ar jauna tipa ātrvilcienu zilā krāsā pa Krieviju, tas brauca pa ūdeni, nospriedu, ka uz gaisa riteņiem. Kad nebija upes, tas izmantoja kanalizācijas kanālus, sūnaini zaļus. Biju visnotaļ pārsteigta par tiem, šis vilciens savā ziņā atgādināja manus priekšstatus par ķīniešu saimniekošanu un kultūru; redzēs, cik ļoti tie atbildīs īstenībai.
Iepriekšējā vakārā bija prātā palicis Lindas teiktais: "They build the track before they know the train ill come", ko attiecinājām uz padarītajām un darāmajām lietām, ka periodiski dzīvē redzam, kur mums tas tālāk noder un viss kā puzle saliekas kopā vai vismaz pa skaidriem un loģiskiem fragmentiem.
No rīta vēl turpinām aizsākto runu par mūsu pieredzēm, ko no tām varam mācīties - kā upe tek tā valoda šajā reizē un prieks par atkaltikšanos tikai pieaug. Lietus pavadīta, atvados no Lindas un dodos pie Kļaviņiem. Tur mani, klīstošo holandieti, sagaida Andronkuls. Ar viņu tomēr ir forši, aizvien savā ziņā esam uz viena viļņa, un tā spēja būt godīgiem pret sevi un kritiskiem, viņam viņa vecumā, ir apbrīnojama, un es cienu mūsu spēju godīgi runāt. Ir jau katram savi tārpi galvā, bet tik viegli kā ar viņu, reti ar kuru var.
Redz, viiņiem 16.oktobrī jau būs kopā puse gadsimta nodzīvoa. Viņi gan saka, jo tālāk, jo trakāk, bet arī tāda noteikti mēdz būt mīlestība. Uz jautājumu, kad es precēšos, tikai atbildu: "Kad pūcei aste ziedēs!" No Kļaviņiem dodos prom stundu vēlāk kā biju plānojusi, jo sarunas vedās un negribējās pārtraukt. Kad tad vēl, ja reiz beidzot biju saņēmusies iegriezties!
Bet viņi forši Rasa sasveicinoties saka, ka nevar bučoties, jo tikko uzpīpējusi: viņi ar Andronkuli uz maiņām. Tad atkal atceras par kaušanos. Nemaz nezināju, ka Andronkuls savā laikā tehnikuma laikos bijis časovnjas (centra, Laimas pulksteņa) bandā, kaut dzīvojis pie tantes Grīziņkalnā. Un pēc tam vēlāk arī Valmierā nācās savu vietu iekarot, bet viņš jau neesot bijis nekāds klusais un ceļa griezējs citiem. Pats jau neesot plijies virsū, bet malā ar nav stāvējis un atbildi parādā nav palicis. Toreiz tādi laiki bija, toreiz kāvās, tagad vairs nekaujas. Tā tas vienkārši ir! Tagad satiekas, iedzer, dejo un runājas, runājas... runājas... tādu runāšanos, tik kaislīgu un daudzu stundu garumā kā vakar Valmieras kultūras centrā sen nebiju piedzīvojusi. Brīnišķīga balle, brīnišķīgs studiju laiks! Prieks, ka man tas ir!
Arī šī nedēļas nogale kārtējo reizi parādīja, ka Latvijas laukos dzīve ir, ka province vēl nenozīmē provinciālu domāšanu, ka pavisam atmest domu par dzīvi laukos varbūt nevajag. Tieši tā, kā uz dzīru dzēriena: ilgi un laimīgi! Tāda bija Valmiera 2016.gada rudenī!


Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru