Aiz loga snieg, tikko apdzinām motoreolleri, kas nebaidās no
svaigās baltās sniega segas, kas it kā pēkšņa tajā pat laikā ir gana skaidrs,
ka tas nav pēdējo pāris stundu rezultāts, jau rīts, pēc nosacīti nemierīgas nakts uz kuģa jūrā,
Tallinā tomēr pārsteidza ar saulainām debesīm, mīksti, siltas sajūtas
rosinošiem balti apsnigušiem jumtiem, kas iedvesmoja vēl vairāk pēc tam, kad
šūpošanās beidzot pierima (nudien, jāatzīst, ka pat man, kas šoreiz nevienu
mirkli neizjuta nekādas bailes vai iekšēju nemieru un pat sliktu dūšu, tomēr
strādāt ar galvu konferenču telpā šūpojoties, bija ne pārāk jauki). Jo vairāk ceļš ved māju virzienā, jo baltāka
paliek ainava aiz loga. Iedomājoties par siltu pledu, malkas sprakšķiem,
iegādātajiem dzērieniem, mandarīnu mizas sprakšķiem, kalendāra laiku... nāk
ziema, šķiet pat ātrāk kā vajadzētu, tajā pat laikā, apzinoties skolā
paveicamos uzdevumus, darbu, kas jāatrod, iespējamo pāris ideju realizāciju,
bet iekšēji pārņem tas baltums, sniegam allaž ir piemitusi viņa burvība,
mistika, kas tik ātri iedarbojas, un lai arī ir tendence un pat vēlme
nobirdināt kādu asaru par to, ka vasaras ar tās vieglajiem piedzīvojumiem ir
garām, pat gribas iegrimt kādā labā filmā, koncertā, teātra izrādē, grāmatās un
darbā, lai aizmirstu par citām dzīvē būtiskām lietām, lai ļautu visam notikt kā
jānotiek, pašam no sevis,
koncentrējoties uz sevi. Interesanti, kā tas ir, ka periodiski prioritātes
mainās, tad tām ir tendence piegriezties un tas ir laiks, kad tās mainās, citu
reizi vienā vai otrā formā, bet dīvaini, ka šoreiz esmu pat aizmirsusi par
vairākiem citiem ar manu ikdienu saistītiem jautājumiem, un tas, kas ir pirmo
reizi un šoreiz pagaidām nepamet jau kādu laiku – tas ir miers. Iekšējs miers
un stabilitātes sajūta, kas arī pašu diezgan pamatīgi pārsteidz, bet kas liek
arī pateikties, kas liek domāt, ka ir noticis brīnums, ka esi kaut ko izdarījis
īstajā virzienā un veidā, ja reiz esi saņēmis šo mieru kā īstu svētību, kas
ļauj izbaudīt, kas ļauj ieraudzīt, kas ļauj nebūt tikai egoistam, kas liek
ticēt, ka arī turpmāk viss notiks kā tam jānotiek. Un tas, kas pārliecina ir
skaidrs prāts, mierīga attieksme pret lietām, darbu darīšana, sevis
disciplinēšana, savākšanās, prieks par atteikšanos no smēķēšanas. Šķiet, ka baltais sniegs iet kopā ar
pateikšanos par lietām lielākām un mazākām.
Tas prieks par balto sniegu pēc saulainās Stokholmas, jaukas un gardas,
dažādas ēdienreizes, kad varēja gan baudīt vīnu un atmosfēru, gan izpļāpāties
no sirds, prieks par cilvēku grupu, ar kuru kopā esmu bijusi šīs dienas, kur
savā ziņā gribas pateikties, ka tomēr tiku šajā augstskolā, ka ceļš aizveda uz
to nevis tālāk. Savā ziņā tas arī sevi liek citādāk apzināties, kas gan šoreiz
norāda, ka īsti pie vidējā latvieša sevi nevaru piesaistīt, un šobrīd, veroties
baltajā ainavā, saprotu, ka savu reizi varētu arī atteikties no ballītes
nosacītā kompānijā, ar kuru līdz galam tomēr nav kopīgas vērtības.
Bet baltumam ir mistisks spēks, tas maina, mainījušas arī
pēdējās pāris dienas, situācija un cilvēki, kādos esi bijis, viņu domāšanas
prizmas malas redzēšana, saskaršanās ar to, komunicēšana ar to.. un tas tomēr
aizrauj. Tajā pat laikā mazi brīnumi šīs dienas ir krāsojuši un papildinājuši,
un ir tik forši apzināties, ka rītvakar kaut kad, kaut kur es būšu mājās, ka pēc
tam vēl būs svētdiena un es varēšu aiziet līdz baznīcai, ka šis brauciens tevi
ir darījis bagātāku daudzējādā ziņā. Liels prieks, ka šoreiz ar grūtajām dienām
tālredzīgi būšu tikusi galā, sagatavojusies tām, ka fotoaparāta vāciņš būs
atradies, ka nekas cits nepazuda, ka maksāts tika tikai par brokastīm, turklāt
ļoti pieņemami, kas nav tik daudz stāsts par to, ka es parasti tērēju daudz
naudas, no kā šobrīd man vajadzētu atturēties, bet vairāk par to, ka neizjutu
vajadzību to darīt. Tas ir jaukākais, ka bija citas lietas, ka ēšana tika
nodrošināta un miegs labs.
Sniegs un tā radītā sajūta arī liek atsaukt sevī citu gadu,
citu lokāciju vietu sajūtas – varētu pat teikt, ka tas palīdz. Un tas ir
brīnišķīgi, ka izdodas piedzīvot tik daudz un arī mirkļus, kad var atsaukties
uz bijušo, kad ar to var aizpildīt šķietamus tukšumus, ka tas tiešām aizpilda.
Tas ir jauki. Un šobrīd pat priecē, ka tagad atkal ir jauna filma iekšā, ko pēc
kāda laika varēs atcerēties, par ko varēs domāt savu reizi guļot kādā saulainā
pludmalē vai varbūt rāpjoties vienā no pasaules augstākajām virsotnēm!?
