piektdiena, 2013. gada 15. februāris

J.Cakste. Taisnība vienmer uzvares.


Jānis Čakste. Taisnība vienmēr uzvarēs. p.81
noslēgums runai Satversmes sapulces pēdējā sēdē 1922.gada 3.novemrbī:
"..paturēsim vienmēr acīs, ka pilsoņu, bet it sevišķi to pilsoņu uzdevums, kuriem tauta uzticējusi savas valsts valdību, ir viņu pienākums pret valsti jāpilda nesavtīgi ar labāko gribu un labāko sirdsapziņu. Ja mēs to vienmēr paturēsim acīs, tad bez šaubām, šī mūsu jaunā Latvija, pie kuras izbūves mēs esam strādājuši 2 1/2 gadus, attīstīsies, plauks un zels priekš mūsu tālākām paaudzēm un pēcnācējiem."

p.38 J.Cakste. Latvijas Universitātes atklāšanas runā iezīmē, ka ar šo svarīgo notikumu sākas jauns laikmets latviešu tautas kultūras dzīvē, min, ka "brīvā Latvijā var būt tikai brīva augstskola."
1926.g. 15.febr. "Austruma"  lit.sapulcē uzsver to, kas aktuāls arī šodien: "Kompetences jautājums demokrātijā: katram amatam vajadzīgas zināšanas, nenormāli ir tas, ka katrs parlamenta loceklis uzskata sevi par spējīgu būt par ministru un valsts dzīves kārtotāju, pakāpeniska pacelšanās uz augstākiem amamtiem garantē labāku lietu saprašanu un veikšanu, parlaments nekad nedrīkst jautkties administrācijā, Latvijā deputāts pa lielākai daļai maz izglītots, pēc Aristoteļa - Monteskē principa tā varētu arī būt, tikai tiem vajadzetu aprobežoties ar kontroli."
p.38. Ārpolitikas padomi:
- ne brīdi nedrīkstam aizmirst, ka lielvalstis īsteno vienīgi savu interešu politiku;
- mūsu mazajām tautām arvien jācenšas izvairīties no bīstama šovinisma;
- Baltijas tautām ir jādzīvo draudzībā un ārpolitikā pēc iespējas jārunā vienā balsī, jo tās vieno likteņa kopība.

p.40 Par izglītošanos: " Ideālisms, racionālisms un demokrātisms ir tie principi, no kā arvien un visur jāvadās latviešu studentam, lai izaudzinātu stingrus raksturus, augsti ētiskas personības. J.Cakste aicināja "studentus nest savas zinības tautā, lai celtu varenu Latviju. Nekad nenorobežoties, bet iet tautā. Uz to viņu pašu savulaik Latvijas nebrīves gados aicinājis Kr.Valdemārs." 

ceturtdiena, 2013. gada 7. februāris

Atklajiet sevi no jauna

Grāmatas nosaukums jau šķiet diezgan banāls, arī saturs nav tālu no tā un brīžiem pašai ir jautājums, vai tā ir lasīšanas vērta. Tomēr, šoreiz gribas atzīmēt, ka ir, jo ne viss vienmēr uzreiz tiek saredzēts.
Tad nu ir arī pirmie fragmenti, kurus no Stīva Čandlera grāmatas atzīmēt.
15. .. par to, kā zināt, vai esi drosminieks?! :)
"Drosmenieki uzņemas pilnu atbildību par savu dzīvi. Viņi uzņemas atbildību pat par savu dzīvesprieku un patstāvīgi smeļas gara spēku sevī (es gan teiktu, arī Dievā, bet, ja pieņem, ka Dievs ir katrā no mums, tad var palikt arī pie esošā varianta).  šo gara spēku viņi izmanto, lai atklātu sevi un tad vēl un vēlreiz no jauna atklātu savu iekšējo būtību. Viņi nemeklē motivācijas avotus ārpus sevis un negaida, lai viņus kāds atbrīvo. Viņi nevēlas atrasties kaut kur citur. Drosminieki ir vienisprātis ar profesionālo motivētāju N. Brendenu: " Zeme ir tālīna zvaigzne, uz kuru mums visiem jāatrod ceļš."

visu var saprast un pat atpazīt sevi, bet, domājot par nekā negaidīšanu no citiem, jautājums par to, kāpēc tad tomēr uzrodas vīriešu kārtas pārstāvji, no kuriem tomēr kādā mirklī sāc kaut ko gaidīt?! kur ir īssavienojums? vai varbūt tiešām, tas nemaz nav slikti, bet tā ir vēl viena brīnišķīga dzīves iespēja, tikai jāprot tā preizi izmantot, īstajā vietā un ar īsto cilvēku?! nu nezinu, kas tur un kā īsti.
Daudz ir domāts par sievišķā un vīrišķā sadalījumu, lomām, zināmu ērtu rāmi, kurā tās funkcionē, bet kam īsti nepakļaujas esošo divu pušu pievilkšanās, bet tā kā tādu sajūtu, tad īsti ignorēt arī to nevar. Var gaidīt, o, jā, var pat censties aizmālēt acis vai izmest no galvas, bet pagaidām tas izrādās īslaicīgi. vairākas reizes racionāli pieejot situācijai, esmu pat centusies to izmainīt, vienkārši piespiežot sevi domāt un skatīties uz to citādāk, bet arī tas viss ir kaut kur pagaisis. tas aizvien liek uzdot jautājumus un meklēt atbildes... redzēs, cik ilgi un kā tas viss beigsies?! jo mūžīgi jau tas tā nevar turpināties.

98. Nogurumu gandrīz vienmēr rada dzīve,  kurā ir par maz enerģiskas rīcības.  jo darbīgāka ir mana dzīve, jo labāk guļu un mazāk pašnožēlu izjūtu.
111. Izcili devēji ir pilni pašcieņas. Nereti tie ir bijušie ņēmēji, kas atklājuši sevi no jauna. viņi nedod tāpēc, lai pretī saņemtu laimi. Viņiem tā jau ir. Laime slēpjas došanā - vecā labā, bet tāpēc vēl jo vairāk mīļi atkārtojama patiesība.
162. Padariet katru dienu par savu meistardarbu.
163. Mums piemīt tik milzīgi gara spēka resursi, ka pesimisms kļūst par smieklīgu nejēdzību. kolins Vilsons



pirmdiena, 2013. gada 21. janvāris

21/01/2013 pēc publiskās diskusijas

Ivetas Kažokas otra diskusija par kreatīva publiskā huligānisma trūkumu Latvijā vispār.

Beigu konsenss, ko vajadzētu kaut kur labi redzamā vietā novietot, lai sev varētu atgādināt. Be the change you want to see in the world. 
plus brīnišķīga dziesma http://www.youtube.com/watch?v=8JguGBytWns

Kārtējo reizi patīkami dzirdēt daudz maz konstruktīvi sniegtus viedokļus, piefiksēt publiskajā telpā būtiskas notikušas lietas, kuras esmu palaidusi garām vai neesmu bijusi klāt - un tādu ir daudz. šoreiz varbūt šķita sadrumstalotāk, bet tas vairāk tāda tēmas specifika, spilgtāka bija arī atsaukšanās uz lielā kaimiņu pieredzi un notikumiem, par kuriem arī protesti rīkoti Latvijā.

Viesi visnotaļ kolorīti, un tagad es tviterī gribu sekot arī Viesturam Sīlim, un varbūt pat būtu ar mieru aiziet uz kādu no viņa izrādēm.
Tāpat saistoši bija arī divi protestu aktīvisti, tomēr diskusijas laikā labi iezīmējās, ka slāviskās izcelsmes pārstāvis ir visnotaļ izglītotāks, mērķtiecīgāks un neatlaidīgāks, man arī tuvāks šķita viņa racionālais, tajā pat laikā cieņpilnais skatījums uz lietām un procesiem. Piekrītu un atbalstu viņu jautājumā par protesta vietas un formas būtisko izvēli, ka lai vai kāds nebūtu arī jautājums pret kuru notiek protests, ir zināmas telpas, veidi, kā to nevajadzētu darīt, tādējādi saglabājot cieņu pret noteiktām vērtībām, veidojot tiešu, nepārprotamu, pēc iespējas plašākai publikai saprotamu nododamo domu, ziņu, kā arī izvairīšanos no ieslīgšanas bezjēdzībā, ar zināmu iekšējo mieru pieejot pasākumam, kas man liek domāt, ka tādā veidā, ar tādu 'vēso domāšanu' tiek nodrošināta zināma kvalitāte un līdz ar to izdošanās.
No vienas puses šķiet dīvaini, jāatrod zināmas nianses, kas iezīmē būtiskas atšķirības tieši šajā spējā saņemties un izdarīt jēgpilni un cienījami, līdz ar to panākot lielāku efektivitāti, kas ir katra protesta mērķis, vismaz tam tā vajadzētu būt.
Pašā diskusijas sākumā izkanēja doma par valsts un baznīcas neatkarību vienai no otras, it kā to atbalstot, kam īsti nepiekritu, un ko labi paskaidroja Ķīnā kādu laiku dzīvojusī meitene, kas paskaidroja, cik tradīcija tomēr būtiska, un katrā valstī šī tradīciju veido savas iezīmes. Kamēr Eiropa ir izteikti nacionālistiska, tieši valstu iedalījuma ziņā, tikmēr Austrumos nacionālisms nav bijis un droši vien nekad arī nebūs, savā ziņā šķiet, ka šī ģeogrāfiskā robeža veidojas jau Krievijas vidusdaļā: protesti, kādi notiek Maskavā un Pēterburgā nekad nenotiks Krasnojarskā vai Irkutskā, viens no iemesliem, ir lielais attālums no varas centra, otrs- tik ļoti dažādia etniskais sastāvs, ka par prioritātēm izvirzās pavisam citas lietas, turklāt katrs nosacīti, bet var atļauties dzīvot pēc saviem likumiem.

Beigu beigās aizvijās līdz iemesliem, kāpēc LV šī huligāniskā aktivitāte ir tik pasīva un niecīga?
Tika minēti vairāki faktori: bailes, kuras kāds aizstāja ar vienaldzību - kas arī man šķiet adekvātāks nosaukums. nākamais - neticība, ka protestam būs kāda jēga, kas saistīts ar to, ka cilvēki arvien vairāk apzinās, ka patiesie sabiedrības un varas ietekmētāji nav publiski izvirzītie līderi, līdz ar to grūti pret tiem protestēt, šāda veida aktivitātes nenotiek arī valdībā, kas vēlreiz pierāda, ka katrs ērti spēlē savu lomu, zināmā mērā arī tautu nemotivē kļūt aktīvākai šādu jautājumu risināšanā un metožu izmantošanā. līderu trūkums, tautai tiešām tādu nav un tie trūkst - gudri, autoratīvi līderi, kas spētu attaisnot sabiedrības ekspektācijas, jo tas ir jāspēj, turklāt sabiedrībai tādas ir un daudz. kā vēl viens aspekts, par ko pati nebūtu aizdomājusies, bet tas šķiet pamatots un interesants, ka cilvēkiem ir alternatīva, kuru viņi masveidīgi izmanto - viņi pamet valsti. kaut jāapzinās, ka no aizbraucēju puses tas vienmēr nav protests, bet vienkārša izeja, ko viņš ir saredzējis, tajā pat laikā te, LV, to var interpretēt arī citādāk. katrā ziņā, ja šī cilvēku masa būtu palikusi LV, iespējams, tīri hipotētiski, varētu sarīkot pat revolūciju. bet tā ir tikai hipotēze, precīzāk - hipotētisks pieņēmums. 

Kāpēc vispār notiek protesti? Atbilde uz jautājumu sākotnēji jāatrod pašam sevī... un jau diezgan līdzīgi, vismaz tajā sabiedrībā, kas bija uz diskusiju - katrs mēs aizstāvam savu brīvību, un tā tam vajadzētu arī būt, jo tikai par to arī ir vērts protestēt, sākot ar ģimenes loku, ar laiku izaugot līdz plašākai sabiedrībai. Bet laikam jau ir tā, ka sākotnēji jātiek galā ar ģimenes līmeni, lai varētu darīt ko tālāk. Jāatzīst, ka šis mani iedvesmo, dod zināmu spēku turpināt aizstāvēt savas intereses ģimenes lokā. Iespējams, man ir jāmaina metodes, bet virziens ir īstais, tāds nākotnes ceļu raisošs un tiešām iedvesmojošs.

Turklāt šķiet, ka būtu svarīgi atcerēties to dažu cilvēku vārdus, kas šo vakar piedalījās paneļa rindā.

sestdiena, 2013. gada 12. janvāris

12/01/2013 Kafija ar Raimi

Man šodien bija ko pateikt, gribējās pierakstīt, lai kādu reizi vēl atsauktu atmiņā.
Kaut brīvdienas rādās apsakužami baltas un tiešām - nemiers iekšā aidzīt aizdzen uz slēpēm kaut mēģināt pastāvēt, kaut pašas Rīgas vidū. Ir taču ziema un dzīve ir jādzīvo. Reizēm pēdējā laikā esmu sākusi nedaudz šaubīties par to, cik ļoti to daru un, ka tik pati neesmu daļēji vainīga pie tā, ka man šis tas šķiet par maz, kaut padomājot - jā, ir mazāk ballītes, smieklīgi, bet arī cilvēki nav vairāk palikuši, drīzāk pretēji - bet tas laikam vairāk tāpēc, ka ar jaunajām sejām ne vienmēr izdodas atrast dvēseliski kopēju valodu, kamēr, kamēr... dvēsele jau reizēm prasa un lūdz pēc tā biedra.
Piektdienas rītā sniegs laikam bija saaktivizējis to, un paldies Tam, kas lika kafiju Raimim piedāvāt, kamēr viņš mantas vāca pa visiem trīs stāviem.
Jo tā saruna, kas izvērtās  ar karotīti maisot cukura graudu balto putu kafijā, dienu izvērta pavisam citādāku, ceļā uz Valmieru pat pāris asaras sanāca nobirdināt, skatoties uz plašajiem, paugurainajiem laukiem, kas ar sniegu kā segas, tik skaisti, skaisti, skaisti! it īpaši, kad ieraugi to kaitotāju, kas brīvi laižas pa vāliem ar savu dēli, bet tu zini, ka Tev mājās stāv dēlis un labs apģērbs, lai tu arī tā darītu, turklāt Tev tas patīk, bet ... laikam jau patīk daudz kas un slinkums par lielu, vai prioritātes allaž izrādās citas... un savu reizi tas nedaudz sirsniņā iegrauž, tāds kā neliels pārmetums pašam sev, ka nedod savai dvēselei to, kas tai tīk, kas atgādina, cik laimīgs esi, ka esi dzīvs, kas liek novērtēt veselību, visu locekļu veselumu un darbīgumu, jaunību - kas galu galā nemaz nav mūžīga.

Laikam ir biežāk jāpiedāvā kafijas jaukiem cilvēkiem, laikam ir biežāk jāļauj viņiem runāt, ne tik aizņemtam ar savu dzīvi allaž jābūt, jo tas ir brīnišķīgi, kad tikai gadu vecāks jau divu mazu dēlu tēvs stāsta par saviem meklējumiem vērtību un audzināšanas metožu piedāvājumā, kā dzirkst viņa acis, kad viņš stāsta par youtube izmatošanu, lai daudz maz pareizā veidā varētu tikt galā ar saviem mazajiem bez dusmām... un kā izvēlas bērnudārzu, kādu profesiju izvēlēties, lai tavs devums vēlāk pasaulei varētu būt pēc iespējas lietderīgāks, svētīgs. Kaut gribētājs jau vienmēr var katru darbiņu darīt tā, lai tas būtu svētīgi.

Atvadījāmies, viņš devās mājās un pateica, ka aizbrauks mājās un viņa ģimene tikai tagad celsies un viņš viņiem mierīgi varēs sataisīt brokastis - tā sejas izteiksme ar vieglu iekšēju smaidu un pārliecību, ka tas ir pareizais, ko viņš tagad var darīt. Tikai piebildu, ka viņi būs priecīgi. Ko tad vēl varēju pateikt - bet tas tiešām bija domāts no sirds!

Laikam ir jauki apzināties, ka patiesībā jau Tev apkārt staigā arī bezgala jauki un labi cilvēki. Kaut kas sirdī aizsmeldz, vairāk pat vēlāk - laikam jau skumjas par to, ka maza mana ticība brīnumiem, ka liels mans egoisms un izvēle par to, kā pret kuru attiekties, tajā pat laikā neizvēlos būt kopā ar sev dārgajiem cilvēkiem, jo it kā nav pa ceļam... šī tad nu laikam ir tās manas brīvības cena! Katram sava laime un cita cena tai.
No šī paņemšu līdzi to smaidu un apziņu, ka Latvijai ir nākotne - šādos cilvēkos.

otrdiena, 2013. gada 8. janvāris

vara rati. repše

Es vairs neesmu viena. Tikai nedrīkst šaubīties. šaubas visu zinīcina. 36.lpp

Lai arī līdz jēlībām reizēm nodeldēta patiesība, gribas sev atgādināt un izcelt vēlreiz:
" Nekas cilvēkam nepieder, nekas. Pat ne paša izaudzētā puķe. Neviens akmens. Arī tumsa un gaisma - ne. Nepieder arī tas, ko cilvēks otram ir teicis." 160.lpp  (šis nedaudz atvieglo manu jaunā gada smagumu un liek domāt, ka caur manu muti pateiktais varbūt vērtīgāku efektu ir atstājis vai ceļš ir bijis īsāks, līdz ar to sekas mazākas, bet kas to zina, tas katrā ziņā nemazina ilgas un vēlmes pēc glāstiem un citiem pieskārieniem).

162. Grandiozais noslēguma dzejolis. Tiešām fantastisks, šo šķiet būtu vērts no galvas skaitīt savu reizi ar.
Lai nekavē neviens, kad uzticībā īstas
Grib saplūst dvēseles. Ja mīlestība mainās,
Nav mīlestība tā. Tās būtība ir šķīsta;
To nevar aizraidīt vai rakņāties tās vainās.
Ai, nē! To nevar lauzt, to nevar vētrās aiznest, -
Pār jūru bargainu un vientuļīgi aukstu
Mirdz viņa mūžīga, ir laivai ceļa zvaigzne, -
Cik dārga, nezinām, kaut zinām, cik tā augstu.
Laiks - varens pavēlnieks: viss svaigums tiek tam atdots.
Bet nespēj pavēlēt tas mīlestībai vienai,
Jo nav tā valšķīgs nerrs, kas laika varai padots, -
Tā nedziestoša deg līdz liktens tiesas dienai,
Ja mana dzīve pauž: tas - kļūda vien,
Nav dzeja šī, nav mīlējis neviens.

Skaisti, vai ne?! Tas jau nemazina ilgas, bet skaisti vārdi savā ziņā tomēr tiešām palīdz. un palīdzība kā ūdens man vajadzīga, īpaši jau 2013.g.... kas to būtu domājis. Gandrīz neticami atmesta atpakaļ, kaut kopumā jau šķita, ka daudz citādāk, bet atpakaļ, un kaut kur pilnīgi pazudis tas prieks no jaunā ceļa, tas bezgaršīgs mazliet šķiet, kaut arī no pirmā tik vien kā pēcgarša katru dien, un smagi tas, bet vismaz kaut kāda garša. Laikam jau ar to ir šobrīd jāpietiek. smieklīgi, bet pat nesavtīgi lūgt šobrīd nav iespējams, pārāk liels egoisms iekšā, pārāk saasināts viss... vai tas nozīmē, ka vēl jānomierinās, jālūdz un tikai pēc tam?! tas šķiet, kā aiz jūrām - uzreiz blakus jautājums, vai tā vērts?! gribas ātrāk, jo 99.9% ticu, ka ir tā vērts.

pirmdiena, 2013. gada 7. janvāris

7/01/13 Alvas Kliedziens. G.Repše


Tas, gan ir nežēlīgi vai arī es tiešām esmu ļoti nepacietīga, bet nupat, kad man jau ir trīs potenciālas darba vietas saņemu arī uzaicinājumu uz prakes interviju starptautiskā uzņēmumā. Tam nu gan laikam atteikšu, kaut vai tāpēc, ka ldarba vakances labāk saskan ar manu diplomdarbu. Dzīve gan reizēm kļūst sarežģīta, bet patīkami, ka tā notiek. Tāds jaudīgs gada sākums aizsācies. Paldies par to, D.

Bet šis ieraksts tomēr vairāk par pēdējās dienās 'izdzerto' grāmatu, tā saku tāpēc, ka sen nebiju lasījusi neko tik viegli lasāmu un interesantu, lai vienā rāvienā tiktu no vāka līdz vākam. Zināms dzenulis noteikti ir otrā daļa, kas tepat blakus stāv un vēl vairākas labas grāmatas, ar kurām gribas tikt galā, īpaši izmantojot vēl salīdzinoši brīvo laiku un zināmu vienatnību tumšajos un aukstajos ziemas vakaros :)

Man grāmata patika, pat ļoti, tomēr izrakstīšu divus citātus. Pirmais tāpēc, ka par globālu lietu, viegli un pat ar humoru pateikt, nesarežģot dzīvi, tajā pat laikā neizvairoties no tās. Zināmā mērā sakrīt ar manu dabu. " Ar mums, meitenēm ir traki. Puikas lien klāt, mēģinot iztapt, bet mēs viņus neieredzam. Kad viņi mums pagriež muguru, sākam mīlēt. Jā, ir gan grūta tā pasaule. Un tas ir jāiztur, kad sākam mīlēt. Kad nevienu nemīl, ir tik viegli, labi. Man ir smagi. Vai zēni arī raksta dienasgrāmatas un lej asaras klusā naktī?"  Varbūt arī es esmu mazliet iemīlējusies, vismaz savās domās... jo kāda ir realitāte, laikam jau šobrīd pat īsti nesaprotu, precīzāk - tai iespējamas dažādas interpretācijas.
Otrs citāts ir par vīriešu redzējumu uz sievieti, bet nupat vairs to pat negribu izrakstīt, jo par skarbu tas šķiet, sievietes tomēr vīriešiem var būt kas vairāk, ne tikai mīļotās, ne visas vienmēr mīlestībai piešķir tik lielu nozīmi, ka uz neko citu nav spējīgas, vīrieša un sievietes attiecības tāpat kā viena pagale nedeg, un ja vīrietis nespēj absorbēt un pareizi izmantot sievietes mīlestības plūdus, iespējams, ir tikpat vainīgs kā ar mīlestību apmātā sieviete.
Trešais, kas mani fascinēja šajā grāmatā bija tas, kā runāja par Dievu, par spīti režīmam, ticot tam, kaut nebija jau tā pati godīgākā un pareizākā meitene, un dīviani, bet pat cik nesaprasta no mātes un sveša ar tēvu, kamēr viņš vēl bija dzīvs. šobrīd jūtos, ka man ir paveicies! un vēl no šīs meitenes varu mācīties, kā apžēloties par vecākiem, savlaicīgi pieņemot, ka viņi mani nekad nesapratīs, ka paaudzes ir atšķirīgas, bet tas nedod vaļu pārāk sāpināt vacāku paaudzi. Nu nezinu, apbrīnoju tādu sirsnīgumu, kaut kas no tā manī trūkst. Redzēs, varbūt kādu dienu tas mainīsies, varbūt pati kļūšu par māti un tad ko sapratīšu, bet varbūt es vienkārši esmu reāla un skarba, kaut tas neizslēdz arī mīlestību un siltumu manī.
kā ceturto nosacītu plusu varu minēt mirklīgu spēju atslēgties no savām apmātajām domām par viņu. Tās ir trakas un fantāzijas raisošas, un ir tiešām patīkami, ka ir salīdzinoši vienkārša, bet sulīga lasāmviela, kurā kaut mēģināt attiet pašam no sevis. Tas ir vajadzīgs, šobrīd jo īpaši, jo tā apmātība jau īsti adekvāta nav. Skype tomēr ieslēgšu, ja nu kas :)

Trīs saulgriežu dienas Vidzemē, 2020

Smieklīgi, cik mums patīk būt aizņemtiem, ka vasaras saulgriežu brīvdienas izmantojam, lai izrautos no ikdienas, jo kad tad vēl... vienlai...