pirmdiena, 2013. gada 21. janvāris

21/01/2013 pēc publiskās diskusijas

Ivetas Kažokas otra diskusija par kreatīva publiskā huligānisma trūkumu Latvijā vispār.

Beigu konsenss, ko vajadzētu kaut kur labi redzamā vietā novietot, lai sev varētu atgādināt. Be the change you want to see in the world. 
plus brīnišķīga dziesma http://www.youtube.com/watch?v=8JguGBytWns

Kārtējo reizi patīkami dzirdēt daudz maz konstruktīvi sniegtus viedokļus, piefiksēt publiskajā telpā būtiskas notikušas lietas, kuras esmu palaidusi garām vai neesmu bijusi klāt - un tādu ir daudz. šoreiz varbūt šķita sadrumstalotāk, bet tas vairāk tāda tēmas specifika, spilgtāka bija arī atsaukšanās uz lielā kaimiņu pieredzi un notikumiem, par kuriem arī protesti rīkoti Latvijā.

Viesi visnotaļ kolorīti, un tagad es tviterī gribu sekot arī Viesturam Sīlim, un varbūt pat būtu ar mieru aiziet uz kādu no viņa izrādēm.
Tāpat saistoši bija arī divi protestu aktīvisti, tomēr diskusijas laikā labi iezīmējās, ka slāviskās izcelsmes pārstāvis ir visnotaļ izglītotāks, mērķtiecīgāks un neatlaidīgāks, man arī tuvāks šķita viņa racionālais, tajā pat laikā cieņpilnais skatījums uz lietām un procesiem. Piekrītu un atbalstu viņu jautājumā par protesta vietas un formas būtisko izvēli, ka lai vai kāds nebūtu arī jautājums pret kuru notiek protests, ir zināmas telpas, veidi, kā to nevajadzētu darīt, tādējādi saglabājot cieņu pret noteiktām vērtībām, veidojot tiešu, nepārprotamu, pēc iespējas plašākai publikai saprotamu nododamo domu, ziņu, kā arī izvairīšanos no ieslīgšanas bezjēdzībā, ar zināmu iekšējo mieru pieejot pasākumam, kas man liek domāt, ka tādā veidā, ar tādu 'vēso domāšanu' tiek nodrošināta zināma kvalitāte un līdz ar to izdošanās.
No vienas puses šķiet dīvaini, jāatrod zināmas nianses, kas iezīmē būtiskas atšķirības tieši šajā spējā saņemties un izdarīt jēgpilni un cienījami, līdz ar to panākot lielāku efektivitāti, kas ir katra protesta mērķis, vismaz tam tā vajadzētu būt.
Pašā diskusijas sākumā izkanēja doma par valsts un baznīcas neatkarību vienai no otras, it kā to atbalstot, kam īsti nepiekritu, un ko labi paskaidroja Ķīnā kādu laiku dzīvojusī meitene, kas paskaidroja, cik tradīcija tomēr būtiska, un katrā valstī šī tradīciju veido savas iezīmes. Kamēr Eiropa ir izteikti nacionālistiska, tieši valstu iedalījuma ziņā, tikmēr Austrumos nacionālisms nav bijis un droši vien nekad arī nebūs, savā ziņā šķiet, ka šī ģeogrāfiskā robeža veidojas jau Krievijas vidusdaļā: protesti, kādi notiek Maskavā un Pēterburgā nekad nenotiks Krasnojarskā vai Irkutskā, viens no iemesliem, ir lielais attālums no varas centra, otrs- tik ļoti dažādia etniskais sastāvs, ka par prioritātēm izvirzās pavisam citas lietas, turklāt katrs nosacīti, bet var atļauties dzīvot pēc saviem likumiem.

Beigu beigās aizvijās līdz iemesliem, kāpēc LV šī huligāniskā aktivitāte ir tik pasīva un niecīga?
Tika minēti vairāki faktori: bailes, kuras kāds aizstāja ar vienaldzību - kas arī man šķiet adekvātāks nosaukums. nākamais - neticība, ka protestam būs kāda jēga, kas saistīts ar to, ka cilvēki arvien vairāk apzinās, ka patiesie sabiedrības un varas ietekmētāji nav publiski izvirzītie līderi, līdz ar to grūti pret tiem protestēt, šāda veida aktivitātes nenotiek arī valdībā, kas vēlreiz pierāda, ka katrs ērti spēlē savu lomu, zināmā mērā arī tautu nemotivē kļūt aktīvākai šādu jautājumu risināšanā un metožu izmantošanā. līderu trūkums, tautai tiešām tādu nav un tie trūkst - gudri, autoratīvi līderi, kas spētu attaisnot sabiedrības ekspektācijas, jo tas ir jāspēj, turklāt sabiedrībai tādas ir un daudz. kā vēl viens aspekts, par ko pati nebūtu aizdomājusies, bet tas šķiet pamatots un interesants, ka cilvēkiem ir alternatīva, kuru viņi masveidīgi izmanto - viņi pamet valsti. kaut jāapzinās, ka no aizbraucēju puses tas vienmēr nav protests, bet vienkārša izeja, ko viņš ir saredzējis, tajā pat laikā te, LV, to var interpretēt arī citādāk. katrā ziņā, ja šī cilvēku masa būtu palikusi LV, iespējams, tīri hipotētiski, varētu sarīkot pat revolūciju. bet tā ir tikai hipotēze, precīzāk - hipotētisks pieņēmums. 

Kāpēc vispār notiek protesti? Atbilde uz jautājumu sākotnēji jāatrod pašam sevī... un jau diezgan līdzīgi, vismaz tajā sabiedrībā, kas bija uz diskusiju - katrs mēs aizstāvam savu brīvību, un tā tam vajadzētu arī būt, jo tikai par to arī ir vērts protestēt, sākot ar ģimenes loku, ar laiku izaugot līdz plašākai sabiedrībai. Bet laikam jau ir tā, ka sākotnēji jātiek galā ar ģimenes līmeni, lai varētu darīt ko tālāk. Jāatzīst, ka šis mani iedvesmo, dod zināmu spēku turpināt aizstāvēt savas intereses ģimenes lokā. Iespējams, man ir jāmaina metodes, bet virziens ir īstais, tāds nākotnes ceļu raisošs un tiešām iedvesmojošs.

Turklāt šķiet, ka būtu svarīgi atcerēties to dažu cilvēku vārdus, kas šo vakar piedalījās paneļa rindā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Trīs saulgriežu dienas Vidzemē, 2020

Smieklīgi, cik mums patīk būt aizņemtiem, ka vasaras saulgriežu brīvdienas izmantojam, lai izrautos no ikdienas, jo kad tad vēl... vienlai...