Dzirdi, Dievs, manu brēcienu, uzklausi manu lūgšanu! No zemes
malas es saucu tev, kad gurst mana sirds, - uzved mani klintī, kas man
par augstu!(Ps61:2,3) //Klausi, ak Dievs, manu skaļo saucienu, ņem
vērā manu lūgšanu! No zemes gala es saucu savas sirds tvīksmē, pacel
mani uz klintskalnu, kas augstāks par mani.
Pēdējās dienas gandrīz netīši, kaut drīzāk būtu teikt - iekšēju nepieciešamību vadīta pievēršos dažādiem sevis iepazīšanas/ attīrīšanas/ lūgšanas/ pašmeditācijas lietām un jautājumiem, līdz praktiskajiem uzdevumiem vēl īsti nav izdevies tikt.
nupat pēc pāris minūšu aizklīšanas šodienas sarunās ar Kristīni par Krasnojarsku, atduroties tomēr beigās pie vecā jautājuma, kas šobrīd tomēr vistuvākais, droši vien, tāpēc arī visaktuālākais. atjēdzos pie frāzes: man nauda beigsies, kad man to vairs nevajadzēs - kamēr man tā ir vajadzīga, tā man būs, un droši vien tieši tik daudz un tādā apmērā, kādā uzdrošinos sev savā dzīvē piestādīt (vai līdzšinējo ienākumu nosaukšana par niecīgiem ir ceļš uz saistošu, interesantu un piemērotu darbu ar attiecīgu atalgojumu?) Tāpat arī ir jāiegādājas naudas koks, par ko atcerējos šorīt, pēdējās dienas nosacīti pavadot zivij tik ļoti raksturīgajās fantāzijās.
UN arī citādi šodien grūti savākties un koncentrēties uz vienu darbību - visu ko paralēli daru, laiks tikai skrien, šis tas gan tiek arī padarīts :) manām nogurums arī mācas virsū. bet vēl šo to tiešām vajadzētu padarīt. nevar saprast, kā izšķirt, ko vairāk jā un ko nē, jo visu kopā noteikti nepagūšu.
Katrā ziņā šodien jūtos jau vairāk pēc sevis ar visu tēta zvanu, kas bija visnotaļ jauki.
Kristīnes saruna sajūsmināja un viena laba sarkanvīna glāze atkal atgrieza tā baudīšanas spējas, kas jau kādu laiku nebija justas. Laikam jau labas glāzes un pareizā kompānija, īstās domas ir neatņemama laba vīna baudīšana. katrā ziņā prieks. pēc tam, tiekot vēl pie jaunām čībām, tīri enerģiski pārrodoties mājās, saņēmusi tādu aktivitātes un pozitīvisma devu, gandrīz jutos nemaz ne tik traki izsalkusi, kā varētu šķist, bet laba griķu putra jau vienmēr ir laikā. vēl tikai jāsaņemas ieiet dušā un matus izmazgāt - kaut nupat šķiet, ka to atlikšu uz pirmsgulētiešanas procedūru.
Saprotu, ka ir jāizveido dokuments vai blogs sarunām par diplomdarbu un krasnojarsku, lai ērti varu fiksēt būtiskāko.
trešdiena, 2012. gada 19. decembris
pirmdiena, 2012. gada 17. decembris
17/12/2012 Diplomdarbs būs
My life is based on a true story!
Vakardien, tīrot un gaidot kamēr citi pabeigs savu filmēšanas darbu, šo norakstīju no dēlīša pie sienas.
Trešā advente patīkami ilgi ievilkās manā darbā - citādi nebūtu sanākusi tik saturiska diena, jo mājās tikai šodien beidzot būs beigusies nežēlīgā balle, pēc kuras grīda aizvien vēl jāmazgā, un kaut kur aizķēries pa gādam nemieram par to, vai svētki nav par trulu pavadīti, vai pēcsvētku sajūtas ir gana atbildīgas un seku saprašanas pilnas.
aizdedzu sveces uz palodzes ar cerību, ka būs siltāk, bet ne vella nav. dzert arī īsti negribas - vēders tīri pilns un noreibt arī negribas - šķiet, ka grādīgā jau kādam laikam gana ir.
arvien katru dienu piedomāju par tēvu un māju situāciju. nav ne miera, ne labestības- ir izmisums, tas laikam ir precīzākais vārds, ko par to visu varu pateikt. laikam jau tā no sirds apdomājot, tas pēc kā patiesi ilgojos ir pirts... varbūt jaunas zeķes no mājas dzijām un jaukas sarunas būtu jauki, bet apziņa, ka svētki vien pāris dienas, pagaidām liek domāt, ka paskries tie ātri, īpaši, ja vēl līdz ērgļiem izdosies aizbraukt.
jau otro dienu nav būts dušā un patiesi jūtos nedaudz netīra, bet tas ballītes efekts visur ir arī atturējis no vēlmes turp vispār doties. tiešām prieks, ka tā parazītu publika prom - šajā mirklī laikam gan var just, esmu jau tomēr gados :) nav man pie sirds tik ilgas un ar tādu attieksmi ballītes - ja vēl būtu bijis jautri, bet man jau nebija un plikā alkahola liešanā sevī arī lielu jēgu nesaredzu - bet āboli, uz kuriem šodien esmu uzkritusi gan man garšo.
Lai vai kā - intuīcijas grāmata šobrīd blakus un vēl jau ir vairākas, kuras būtu vērts paskatīt, arī maģistra darba tēma ir jākustina uz priekšu, ja beigās gribu redzēt daudz maz sakarīgu rezultātu, turklāt rādās, ka man formējas tīri sakarīga palīgu komanda. tas priecē, kaut vispār - ir jāvairo prieks savā ikdienā. šobrīd tā noteikti nav tik daudz, cik varētu būt. turklāt svētki taču. uz mirkli esmu patiesi laimīga, ka man ir darbs ar visiem tiem cilvēkiem - viņi ir forši, tiešām forši... un nepamatota ir mana aizkaitinātība, kad grozu galvu par viņu bradāšanu pa tikko izmazgātu, vēl slapju grīdu. :) šo tik jāatceras vēl arī rīt un labi būs. :)
gaida vēl klavieres, arī riņķis, bet ir patiesi aukts, kāpēc gandrīz grūti saņemties no gultas izrauties. Varbūt silta duša, kārtīga netīrumu nomazgāšana no sevis palīdzēs! ar to tad arī sākšu.
Vakardien, tīrot un gaidot kamēr citi pabeigs savu filmēšanas darbu, šo norakstīju no dēlīša pie sienas.
Trešā advente patīkami ilgi ievilkās manā darbā - citādi nebūtu sanākusi tik saturiska diena, jo mājās tikai šodien beidzot būs beigusies nežēlīgā balle, pēc kuras grīda aizvien vēl jāmazgā, un kaut kur aizķēries pa gādam nemieram par to, vai svētki nav par trulu pavadīti, vai pēcsvētku sajūtas ir gana atbildīgas un seku saprašanas pilnas.
aizdedzu sveces uz palodzes ar cerību, ka būs siltāk, bet ne vella nav. dzert arī īsti negribas - vēders tīri pilns un noreibt arī negribas - šķiet, ka grādīgā jau kādam laikam gana ir.
arvien katru dienu piedomāju par tēvu un māju situāciju. nav ne miera, ne labestības- ir izmisums, tas laikam ir precīzākais vārds, ko par to visu varu pateikt. laikam jau tā no sirds apdomājot, tas pēc kā patiesi ilgojos ir pirts... varbūt jaunas zeķes no mājas dzijām un jaukas sarunas būtu jauki, bet apziņa, ka svētki vien pāris dienas, pagaidām liek domāt, ka paskries tie ātri, īpaši, ja vēl līdz ērgļiem izdosies aizbraukt.
jau otro dienu nav būts dušā un patiesi jūtos nedaudz netīra, bet tas ballītes efekts visur ir arī atturējis no vēlmes turp vispār doties. tiešām prieks, ka tā parazītu publika prom - šajā mirklī laikam gan var just, esmu jau tomēr gados :) nav man pie sirds tik ilgas un ar tādu attieksmi ballītes - ja vēl būtu bijis jautri, bet man jau nebija un plikā alkahola liešanā sevī arī lielu jēgu nesaredzu - bet āboli, uz kuriem šodien esmu uzkritusi gan man garšo.
Lai vai kā - intuīcijas grāmata šobrīd blakus un vēl jau ir vairākas, kuras būtu vērts paskatīt, arī maģistra darba tēma ir jākustina uz priekšu, ja beigās gribu redzēt daudz maz sakarīgu rezultātu, turklāt rādās, ka man formējas tīri sakarīga palīgu komanda. tas priecē, kaut vispār - ir jāvairo prieks savā ikdienā. šobrīd tā noteikti nav tik daudz, cik varētu būt. turklāt svētki taču. uz mirkli esmu patiesi laimīga, ka man ir darbs ar visiem tiem cilvēkiem - viņi ir forši, tiešām forši... un nepamatota ir mana aizkaitinātība, kad grozu galvu par viņu bradāšanu pa tikko izmazgātu, vēl slapju grīdu. :) šo tik jāatceras vēl arī rīt un labi būs. :)
gaida vēl klavieres, arī riņķis, bet ir patiesi aukts, kāpēc gandrīz grūti saņemties no gultas izrauties. Varbūt silta duša, kārtīga netīrumu nomazgāšana no sevis palīdzēs! ar to tad arī sākšu.
piektdiena, 2012. gada 7. decembris
7/12/2012 Anna Kareņina
Vakar kopā ar māsu un Asnati bijām uz sen gaidīto izrādes apmeklējumu - " Anna Kareņina" - kas savā mirklī, pieplusojoties klāt jau tā īpašajam laikam gan svētku gaidīšanas, gan māsas klātbūtnes dēļ, tiešām uzrunāja un beigās pat lika pāris asasras nobirdināt.
kāpēc?
kā jau tas mēdz gadīties, daudz ko asociē tieši ar sevi. Pat Anna Kareņina kā sievietes pekšņi šķiet tuva tev pašai un viņas mīlas likstas uztver līdzīgi sev.
pie izrādes beigām, kaut kur līdzās juta sirds un iekšēji smeldzīgi sāpēja, saprotot, ka nekas jau labs nevar sanākt, ka nav variantu, ka ir jāpieņem lēmums, ka nevar gribēt laimīgu ģimeni un kaislīgu mīļāko blakus, ka pati nevar to panest, ka savu reizi lēmums par labklājīgām laulībām vienkārši ir bijis pārsteidzīgs vai lieks. un tas lika aizdomāties.
1. sākumā par to, kas ir tie iemesli, kas liek sievietei pašai radīt sev tādas ciešanas, no malas skatoties, ieraugot tik ļoti lielo viņas varu, līdz ar to arī pašas atbildību un izvēlēm. Parokoties sevī, vienā mirklī šķiet, ka kaut kur tomēr māsai taisnība par to, ka bez veiksmīgas saiknes ar pirmo mīlestību, citām būtu grūti būt pilnīgām, un pat ne tik ļoti kopēšanas dēļ, cik iekšējas sievišķas harmonijas un miera pēc. par to laikam nobira pirmā asara, kas domāta vairāk tam, ka it kā aizeju no savas pirmās mīlestības, ka it kā kaut kur sevī to apglabāju, sapinusies iespējamo risinājumu mešģī un apjukusi, patiesā neizpratnē un bezspēkā par notiekošo.
2. otra asara bija par nelielām bailēm, aizdomām - ja nu viss notiekošais ir tieši tāds, kāds ir tāpēc, ka patiesībā kaut kur dziļi iekšā aizvien mīlu kādu un neko tur nevaru padarīt?! Vai esmu pieradusi pie viņa vai mūsu saziņa ir tā, kas man ir vispiemērotākā un tāda būs visu mūžu. it kā nemaz tas tā nav, bet tāda skaudra un pašai pat negriboša iekšējs uzplūds ir. es ceru, tiešām ceru, ka tās tikai plikas aizdomas un šaubas, jo tas nemaz šajā situācijā neatvieglo manu dzīvi - bet kurš tad grib sarežģīt vēl vairāk.?! un tad sajūta par to pēdējo vasaru saikni ar kādu - par tiem retajiem, bet skaistajiem mirkļiem, kas tajā pat laikā mijās ar skaudrām patiesībām un savstarpēju nevienlīdzību. tas pat vēl ne tik ļoti, vairāk biedē pirmā atskārsme, bet dīvaini, ka tā tāda. dīvaini,, jo kur tad tai ir cēlonis?! pirmo reizi laikam ko līdzīgu sajutu netīšām tiekoties splendid kinolektorijā - bet vai to, ka cilvēki vienkārši kaut kur kaut kad satiekas jāuztver par ko īpašu? tas gan arī netiek darīts, tā vienkārši tāda iekšēja sajūta.
bet nu jau vajadzētu pie mācībām sēdēt, tikai gribas sasildīties, tādi dīvaini drebuļi un sāpe kaklā. kūkas vēderā un vēl vienai tējai it kā nav vietas, bet nupat šķiet, ka vajadzētu atrast.
lūk, cik dziļi un negaidīti var izvērsties teātra izrādes gājiens. labi, ka tas nav pārāk sāpīgs, tas galīgi tāds nav, tas drīzāk atbrīvo un nomierina, šoreiz tiešām vairāk tāda sajūta, ka bez raizēm jānododas dzīvei, baudot un mīlot, lūdzot Dievu, ticot, ka viss tāpat tiks salikts savos plauktos.
un ir tāda sajūta, ka nevienu nevajag un negribas pierunāt.... lai ir tie jaukie vīrieši, mēs varam līdzās būt, viens otru papildināt un nav tāpēc uzreiz partnerība jāveido.
kāpēc?
kā jau tas mēdz gadīties, daudz ko asociē tieši ar sevi. Pat Anna Kareņina kā sievietes pekšņi šķiet tuva tev pašai un viņas mīlas likstas uztver līdzīgi sev.
pie izrādes beigām, kaut kur līdzās juta sirds un iekšēji smeldzīgi sāpēja, saprotot, ka nekas jau labs nevar sanākt, ka nav variantu, ka ir jāpieņem lēmums, ka nevar gribēt laimīgu ģimeni un kaislīgu mīļāko blakus, ka pati nevar to panest, ka savu reizi lēmums par labklājīgām laulībām vienkārši ir bijis pārsteidzīgs vai lieks. un tas lika aizdomāties.
1. sākumā par to, kas ir tie iemesli, kas liek sievietei pašai radīt sev tādas ciešanas, no malas skatoties, ieraugot tik ļoti lielo viņas varu, līdz ar to arī pašas atbildību un izvēlēm. Parokoties sevī, vienā mirklī šķiet, ka kaut kur tomēr māsai taisnība par to, ka bez veiksmīgas saiknes ar pirmo mīlestību, citām būtu grūti būt pilnīgām, un pat ne tik ļoti kopēšanas dēļ, cik iekšējas sievišķas harmonijas un miera pēc. par to laikam nobira pirmā asara, kas domāta vairāk tam, ka it kā aizeju no savas pirmās mīlestības, ka it kā kaut kur sevī to apglabāju, sapinusies iespējamo risinājumu mešģī un apjukusi, patiesā neizpratnē un bezspēkā par notiekošo.
2. otra asara bija par nelielām bailēm, aizdomām - ja nu viss notiekošais ir tieši tāds, kāds ir tāpēc, ka patiesībā kaut kur dziļi iekšā aizvien mīlu kādu un neko tur nevaru padarīt?! Vai esmu pieradusi pie viņa vai mūsu saziņa ir tā, kas man ir vispiemērotākā un tāda būs visu mūžu. it kā nemaz tas tā nav, bet tāda skaudra un pašai pat negriboša iekšējs uzplūds ir. es ceru, tiešām ceru, ka tās tikai plikas aizdomas un šaubas, jo tas nemaz šajā situācijā neatvieglo manu dzīvi - bet kurš tad grib sarežģīt vēl vairāk.?! un tad sajūta par to pēdējo vasaru saikni ar kādu - par tiem retajiem, bet skaistajiem mirkļiem, kas tajā pat laikā mijās ar skaudrām patiesībām un savstarpēju nevienlīdzību. tas pat vēl ne tik ļoti, vairāk biedē pirmā atskārsme, bet dīvaini, ka tā tāda. dīvaini,, jo kur tad tai ir cēlonis?! pirmo reizi laikam ko līdzīgu sajutu netīšām tiekoties splendid kinolektorijā - bet vai to, ka cilvēki vienkārši kaut kur kaut kad satiekas jāuztver par ko īpašu? tas gan arī netiek darīts, tā vienkārši tāda iekšēja sajūta.
bet nu jau vajadzētu pie mācībām sēdēt, tikai gribas sasildīties, tādi dīvaini drebuļi un sāpe kaklā. kūkas vēderā un vēl vienai tējai it kā nav vietas, bet nupat šķiet, ka vajadzētu atrast.
lūk, cik dziļi un negaidīti var izvērsties teātra izrādes gājiens. labi, ka tas nav pārāk sāpīgs, tas galīgi tāds nav, tas drīzāk atbrīvo un nomierina, šoreiz tiešām vairāk tāda sajūta, ka bez raizēm jānododas dzīvei, baudot un mīlot, lūdzot Dievu, ticot, ka viss tāpat tiks salikts savos plauktos.
un ir tāda sajūta, ka nevienu nevajag un negribas pierunāt.... lai ir tie jaukie vīrieši, mēs varam līdzās būt, viens otru papildināt un nav tāpēc uzreiz partnerība jāveido.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
Trīs saulgriežu dienas Vidzemē, 2020
Smieklīgi, cik mums patīk būt aizņemtiem, ka vasaras saulgriežu brīvdienas izmantojam, lai izrautos no ikdienas, jo kad tad vēl... vienlai...
-
Brīdinājums no "Ciešanu kalna" 755.lpp, kas kārtējo reizi liek mudināt sevi domāt ar savu galvu, tomēr iekšēji jau jūti, ka tas n...
-
772. ja dzīvosi uzmanības centrā liekot pats sevi, tad atjēgsies tikai trešā gadu desmita beigās, varbūt ceturtā desmita sākumā un sapratīs...
-
VIA 20 Augstskolas divdesmitgadu jubilejas balle bija gana motivējošs pasākums, lai beidzot saņemtos un aizbrauktu apciemot gan pilsētu...