piektdiena, 2012. gada 7. decembris

7/12/2012 Anna Kareņina

Vakar kopā ar māsu un Asnati bijām uz sen gaidīto izrādes apmeklējumu - " Anna Kareņina" - kas savā mirklī, pieplusojoties klāt jau tā īpašajam laikam gan svētku gaidīšanas, gan māsas klātbūtnes dēļ, tiešām uzrunāja un beigās pat lika pāris asasras nobirdināt.
kāpēc?
kā jau tas mēdz gadīties, daudz ko asociē tieši ar sevi. Pat Anna Kareņina kā sievietes pekšņi šķiet tuva tev pašai un viņas mīlas likstas uztver līdzīgi sev.
pie izrādes beigām, kaut kur līdzās juta sirds un iekšēji smeldzīgi sāpēja, saprotot, ka nekas jau labs nevar sanākt, ka nav variantu, ka ir jāpieņem lēmums, ka nevar gribēt laimīgu ģimeni un kaislīgu mīļāko blakus, ka pati nevar to panest, ka savu reizi lēmums par labklājīgām laulībām vienkārši ir bijis pārsteidzīgs vai lieks. un tas lika aizdomāties.
1. sākumā par to, kas ir tie iemesli, kas liek sievietei pašai radīt sev tādas ciešanas, no malas skatoties, ieraugot tik ļoti lielo viņas varu, līdz ar to arī pašas atbildību un izvēlēm. Parokoties sevī, vienā mirklī šķiet, ka kaut kur tomēr māsai taisnība par to, ka bez veiksmīgas saiknes ar pirmo mīlestību, citām būtu grūti būt pilnīgām, un pat ne tik ļoti kopēšanas dēļ, cik iekšējas sievišķas harmonijas un miera pēc. par to laikam nobira pirmā asara, kas domāta vairāk tam, ka it kā aizeju no savas pirmās mīlestības, ka it kā kaut kur sevī to apglabāju, sapinusies iespējamo risinājumu mešģī un apjukusi, patiesā neizpratnē un bezspēkā par notiekošo.
2. otra asara bija par nelielām bailēm, aizdomām - ja nu viss notiekošais ir tieši tāds, kāds ir tāpēc, ka patiesībā kaut kur dziļi iekšā aizvien mīlu kādu un neko tur nevaru padarīt?! Vai esmu pieradusi pie viņa vai mūsu saziņa ir tā, kas man ir vispiemērotākā un tāda būs visu mūžu. it kā nemaz tas tā nav, bet tāda skaudra un pašai pat negriboša iekšējs uzplūds ir. es ceru, tiešām ceru, ka tās tikai plikas aizdomas un šaubas, jo tas nemaz šajā situācijā neatvieglo manu dzīvi  - bet kurš tad grib sarežģīt vēl vairāk.?! un tad sajūta par to pēdējo vasaru saikni ar kādu - par tiem retajiem, bet skaistajiem mirkļiem, kas tajā pat laikā mijās ar skaudrām patiesībām un savstarpēju nevienlīdzību. tas pat vēl ne tik ļoti, vairāk biedē pirmā atskārsme, bet dīvaini, ka tā tāda. dīvaini,, jo kur tad tai ir cēlonis?! pirmo reizi laikam ko līdzīgu sajutu netīšām tiekoties splendid kinolektorijā - bet vai to, ka cilvēki vienkārši kaut kur kaut kad satiekas jāuztver par ko īpašu? tas gan arī netiek darīts, tā vienkārši tāda iekšēja sajūta.
bet nu jau vajadzētu pie mācībām sēdēt, tikai gribas sasildīties, tādi dīvaini drebuļi un sāpe kaklā. kūkas vēderā un vēl vienai tējai it kā nav vietas, bet nupat šķiet, ka vajadzētu atrast.

lūk, cik dziļi un negaidīti var izvērsties teātra izrādes gājiens. labi, ka tas nav pārāk sāpīgs, tas galīgi tāds nav, tas drīzāk atbrīvo un nomierina, šoreiz tiešām vairāk tāda sajūta, ka bez raizēm jānododas dzīvei, baudot un mīlot, lūdzot Dievu, ticot, ka viss tāpat tiks salikts savos plauktos.

un ir tāda sajūta, ka nevienu nevajag un negribas pierunāt.... lai ir tie jaukie vīrieši, mēs varam līdzās būt, viens otru papildināt un nav tāpēc uzreiz partnerība jāveido.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Trīs saulgriežu dienas Vidzemē, 2020

Smieklīgi, cik mums patīk būt aizņemtiem, ka vasaras saulgriežu brīvdienas izmantojam, lai izrautos no ikdienas, jo kad tad vēl... vienlai...