pirmdiena, 2020. gada 6. jūlijs

Trīs saulgriežu dienas Vidzemē, 2020


Smieklīgi, cik mums patīk būt aizņemtiem, ka vasaras saulgriežu brīvdienas izmantojam, lai izrautos no ikdienas, jo kad tad vēl... vienlaicīgi, varbūt nemaz nav tik slikti, jo kurš tad pateiks to vienīgo un patieso recepti par pareizāko saulgriežu pavadīšanu.
Mana māsīca aizsākusi sev tradīciju - pāris dienas ar ričukiem kādu posmu pa Latviju vasarā nobraukt. C19 un arī vienkārša interese, kā būtu pašam ko līdzīgu pamēģināt, lika šogad uzprasīties kompānijā. Izvēloties maksimāli daudz mīties un maz patērēt laiku sabiedriskajā transportā, sākām startēt no mājām - Aizkraukles, dodoties bērnības sentimenta apvīta, krīvu ļaužu apdzīvota un Latvijas inteliģences aizsākuma apvidu - Vidzemi - Ergļi - nakšņojam pie Kāla ezera-  Gaiziņš - mājas... raupjās līnijās iezīmēts maršruts un dodamies ceļā, vēsā mierā, izgulējušies un nesteidzīgi, kavējot aptuveni 20 minūtes :) .. bet ko tad vispār var nokavēt, ja riteņo, ja ir brīvdienas, ja ir gada garākās dienas un īsākās naktis....

Pirmā diena. Svētdiena. No rīta vēl pa sauli paguvu izpeldēties, bet jau drīz vien pelēki mākoņi savelkas padebešos un manas iekšējās raizes par lietus satikšanu ceļā iekšēji paliek dzīvas. Artūrs savāc līdz Aizkrauklei, un kaut kur nopriecājos, ka nebūs vēl jāminas - pagūs jau arī no Aizkraukles.


Tāpat jau vakarā izrādās, ka no Aizkraukles līdz nakšņošanai pie Kāla ezera nominamies 77 km. Bija sarunāts izbraukt 11.00, ar 20 min kavēšanos trijatā (Māsa, Asnate, es) sākam ceļu. Līdz Koknesei ātri, brīžiem papļāpājam - ceļi tukši, minam bez iespringuma. Minos trešā, tātad - pēdējā. Uzreiz pamanu, ka man jāminās visvairāk, lai noturētu vienādu ritmu.
 



Pirmā pauze aiz Vecbebriem, kad sākās akmeņains zemenieks (zemes ceļš). Auzu spēka cepumi ir pašā labumā pauzē pie cūku pupu lauka. Drīz vien jau mūs panāk arī bus ar Dārtu, Artūru un Juri. Sarunājam tikties, kur vietējā veikalā tiekam pie jauniem ūdens krājumiem un  māsu uz riteņa nomaina Artūrs. Gan pie veikala, gan sākot braukt tālāk manām vietējā ‘eleganci’, kas drīzāk  nedaudz atbaida un liek ašāk mīties prom (pieveikala vīri jau reibumā runā, kādu alu tālāk pirkt, dzīvokļu mājas pagalmā lamājas sieviete, jo viņu fiziski tur viens vīrs, kamēr otrs iekāpj viņas auto un aizbrauc - kurš tur bija lielākā dzērumā nepateikšu, visbeidzot, pār māju pagalmu ar alus pudelēm asā’solī uz traktoru skrien kāds vīŗs - nevar saprast, pie darba steidzas vai mūk ar alu, kamēr sieva nav pamanījusi).
Sarunājām, ka tiksiemies Ergļos pie mammas brāļā ģimenes Māliņīem.
Kad aizmināmies, Helga ar māsu jau sēž pie galda un pļāāp, Dārta iekārtojusies smilšu kastē pagalmā, vieējā meitene Rasa ar viņu spēlējas it kā būtu kaimiņienes. Kad vakarā Kāla kempinga saimnieks par ērglēniešiem saka kā noslēgtiem cilvēkiem, mums nākas iebilst, ka reti kur satiekam tik atvērtu, draudzīgu publiku. Papļāpājuši, kafiju/ vīnu pamalkojuši un pusdienas uzkoduši, ripojam tālāk uz Topu pie autoostas - tas esot labākais veikals ciemā šobrīd. Tiešām tā arī rādās - atrodu gan jaunu žurnālu Mistērija, ko iepriekš nebiju pamanījusi citos veikalos pie preses stenda, gan rožūdens toniku, ar ko vakarā ar Asnati šķaidām savus baltvīnus. Sakrāvuši lielos pirkumus busā, atdalāmies atkal uz mirkli - sarunājam tikties Dadzīšos. Dadzīši izrādās aizņemti, busa kompānija tikmēr atradusi bietu mums Bērzos. Smilts vietām tā sanes, ka lamājos, baidīdamās nokrist, bet drīz jau esam klāt - koki, pļava, naktsvijoles, atraktīvs saimnieks un ezers ar dzirdo ūdeni. Laimīgi pēc ceļa putekļus noskalojam. Bērzi, ezeram vairāk Ergļu pusē, bet jāriteņo tuvāk, tā ka labi vien ir, jo pēdējais posms tā vien lēnām kalnā augšā aizvien vairāk ved un ik plaikam jau nevaram sagaidīt, kad būsim galā.

Vakars kempingā izvērtās jauks. Sacēla teltis, sasējām hamokus. Visi izņemot mani un Dārtu aizairēja ar laiviņu pa ezeru, vienu asarīti ar paguva noķert. Vēlāk vēl pāris stundas ar pļavā nopītiem vainagiem pie ugunskura nosēdējām, tie taču jau bija saulgrieži… un līdām gulēt, lai pirms astoņiem ar sauli jau mostos un postos tālāk.

Otrā Diena. Pirmdiena. Saule jau patīkami silda un visi ir tīri labi izgulējušies. Sākam ar peldi dzidrajā Kālā - pagaidām vējš arī vēl viļņus nav sacēlis un ūdeni saduļķojis Tikmēr uz mazā prīmusa jau pa krūzei vien vārās kafija un pirmie, kas nojaukuši teltis un hamokus, sasmērē arī brokastu maizes. Vienīgi vakardien noķertais un ugunskurā uzceptais asarītis vairs nevienam īsti nesmeķ, paliek meža zvēriem.
Uz otro kafiju riteņosim pie Ineses un Ilzes uz Mailīšu fabriku. Tā nu pirmais ceļa posms viegls, jo tikpat kā viss atpakaļceļš uz Ergļiem no kalna lejā. Saule silda un labprāt sasnieguši Mailīšu pagalmu, dzeram kafiju steļļu mājas otrajā stāvā. Laiks aizskrien vēja spārniem, jo ar Inesi runāties ir interesanti un reti sanāk… Izprasījusi vēl dilles un lokus pusdienu maizēm un vakariņām, atvadāmies un laižam uz Aķēna ezeru - pusdienās, pāris stundas nosnausties un papeldēties. Šodien plānā aizmīt līdz Gaiziņam, kas ir aptuveni 30 km, maz, vienīgi - kalnā augšā un pēdējie 8 km pa zemes ceļu. Tā nu nesteidzamies un pie ezera vēl visi kopā padzīvojamies līdz pēc pusdienā ar Asnati paliekam divatā, pārējie ar busu ripo atpakaļ uz Aizkraukli, kur tiksimies rīt, kad atgriezīsimies no Gaiziņa.

Ar Asnati pamazām iegrimstam diendusā, klusums un miers, nedaudz jāpierod, ka vairs neesam tik daudz un brauciena noskaņa mainās - gan klusums, gan ceļš pa augstieni - sākas tāds kā svētceļojums (katram ar sevi minoties, cīnoties ar pakalniem, priecājoties par dabu, izturot putekļus un samierinoties ar pazaudēto zemes ceļa trepē). Mirklī, kad pusdienas mieru iztraucē citi pludmales iemītnieki, pamazām pošamies ceļā.

Ap 15.00 sākam mīt - līdz Kālam šoreiz tiekam vieglāk, ilgi minam gar, no paugura uz pauguru. Gaiši zaļās pļavas ar margrietām un āboliņu mijas ar tumši zaļām meža joslām un zilām debesīm ar viegliem baltiem gubu mākoņiem.  Prieks, ka līgo pļavas vēl nenopļautas - smilgām pa vidu vējā šūpojas āboliņš, margrietas u.tml.
Apņēmīgi atradušas tomēr arī publisko pludmali pie Kāla, pa niedru taku vēl kaila aizlienu izpeldēties reti dzidrajā ezerā.
Drīz jau arī Vestiena - veikalā nopēŗkam maizi vakariņām, jo zaļumi un sardeles vēl ir, arī saldējumu un aliņu. Pamatskola muižā apēdam salčukus un sākam kratīties pa zemes ceļu, kas ir super nedraudzīgi smilšains mūsu pilsētas riepām un rokas ciešāk ieķeras stūrē, lai noturētu riteni pa trepi. Riteņus noturam, bet ainavas sanāk mazāk baudīt, jo jākoncentrējas uz ceļu. Es pazaudēju aliņu tajā kratīklī, nākamajā dienā pamanām, ka Asnatei vairs nav spidometra - tā nu zemes ceļš mums ievelk 6 eiro mīnusā :). .
Zemes ceļš - pēdējie 10 (8km) līdz Gaiziņam - trepe, mašīnas, putekļi, pazūd aliņš, lamāties gribas trepēs. Nokrakšķ meža zari, izcirtuma uzkalnā staltais (briedis), kuram vakara saulē ragi kā no zelta izskatās. Skaistie pakalni turpinās, gribētos tajos vairāk vērties, bet nevar - jākoncetrnējas uz ceļu - trepe un smiltis, kurās sanes, nebeidzas. Un tomēr zelta ragu brieža tēlu vēl ilgi sev prātā turu - viņš mana meža dvēsele, mans princis. Cēls un pašpietiekams, veselīgs un uzmanīgs, iekārojams, bet grūti dabūjams. Tāda kā dvēsele, ne nejauša, bet iedvesmojoša, bezgala dabiski daiļa un cēla, apskaužami, un mežonīgi savvaļa, brīva un nepieradināta, bet ar savām vērtībām. Viņam pieder plašā kalnainā no sūnu zaļā līdz pelēki tumšajam mežu pasaule. Man vairāk nevajag prinčus baltā zirgā, man vajag briedi ar zelta ragiem.
Pēdējais km, privātais dīķis - tā kā kartē citu tuvāku peldvietu tā droši neredzam un zīme norādīja vairs tikai 1 km līdz galamērķim, atļaujamies iestumt riteņus aiz barjeras un samitrinoties tikt vaļā no pēdējo 10 km putekļiem. Nav daudz, bet tā apziņa tomēr liek justies labāk. Pēc brīža jau esam klāt - kluss un mierīgs, esam gandrīz vienīgās. Nedaudz sirreāli.
Pirmais aliņš uz laipas, vakariņas uz kalna, izstaigājam, uzminamies uz guļvietu pa otru pusi. Otrie aliņi jau hamoku nometnē, kalna galā, skatoties saulrietu. Tā nemanot jau ir 23.00, kad esam nosolījušas doties gulēt, lai rīt mundras varam savlaicīgi sākt ceļu mājup.








*
Es pazīstu vienu krīvu krīvi, viņa gan neņemas ar zīlēšanu. Viņa kopā ar savu meitu auž, ravē savas vagas, ceļ jaunas saimniecības telpas, jo dzīvojamā platība nupat ir daudz maz sakārtota… viņa smaida ar acīm un sirdi, viņa priecājas satikt un parunāties. Ar viņu ir viegli, viņa zina un ir, un tas ir brīnišķīgi. Viņai ir viedoklis, un lielākoties viņa ir viena…..ar atbalsta komandu. Viņai ir arī meita, aptuveni manā vecumā, un pēc šīs tikšanās es saprotu, ka viņa ir manu vienaudžu iedvesmotāju - autoritāšu sarakstā. Kamēr dzīvoju Itālijā, sarakstā bija šimkus, bet tagad ir Ilze Mailīte.

Trešā diena. Otrdiena, 23. jūnijs. Naktī brīžiem nedaudz vēsi un odi zum pie auss, liekot ietīt galvu dziļāk guļammaisā, tomēr iemeigam un beigās vien ar modinātāju ceļamies 8.00.  Sakrāmējušās, pa rasu ejam lejā uz kafejnīcu un nopeldēties. Tāda Itālijas Alpu kalnu namiņa sajūta. Pirmo reizi Latvijā, kas tik ļoti sajūtās atsauc atmiņā manu Itālijas laiku. Pirms desmitiem beidzot esam gatavas doties ceļā, lai viegli pievarētu 3.dienas 100 km
Brokastis kā itālijas alpos - rīta pelde, eleganti pasniegta kafija - es tajā vietā esmu iemīlējusies. 
Laipa elastīgi šūpojas, nedaudz bail, bet izdodas ielekt; pirmo reizi no laipas. Kas to būtu domājis, ka tas būs mazā dīķītī Latvijas augstākā punkta pašā pakājē. 
Tik vienkārši un priecīgi, tik jauki un nepiespiesti. Ar Asnati var būt tu pats. Pametam virsotni ar pateicības sajūtu, par visu, par rītu un kokiem kalnā, Kalna mājas (Golgāts) saimniekiem, abiem... ir tik patīkami satikt tik sirnsīgus, patriotiskus, vienkāršus un patiesus cilvēkus Latvijā. 
Pārlaimīgas, dodamies ceļā - ripot lejā, pat ja trepe un mašīnu putekļi, vienalga ir krietni vieglāk, un pašas esam pārsteigtas, ka pēs stundas jau esam pie Veckalsnavas ezera - noskatāmies gan uz to tikai no šosejas, kam abās pusēs rudzu druva vēl zilgana līgo; caur salapojušajiem ceļmalas kokiem var samanīt baznīcas drupas, par kuru reiz ar māsu bērnībā sapņojām. Pasakaini, vienlaikus jau neizbēgami jūti, ka ar katru noripoto kilometru pamazām attālinies no tās pasaku valstības, no augstienes, no savvaļās, varenās un skaistās dabas, kurā biji ieminies pēdējās 40 stundas. 
Margrietu paļavas un jauktos mežus, pamazām nomaina rudzu lauki. 
Ap Aivieksti sili, dienas sutā arvien vairāk smaržodami, lupīnu violetās joslas to brūnos stumbrus ar zaļo cepures joslu nošķir no jaunā darvainā un gandrīz melnā asfalta slāņa, Aiviekstē piestājam uz pauzi, iepērkam veikalā ūdeni, jogurutus un saldējumu - ar šo jāpietiek līdz nākamajai pauzei pēc aptuveni 50 km jau Liepkalnos šosejas malā, aiz Pļaviņām.
Pēc Aiviekstes ļoti mierīga satiksme pēdējos mirkļus - mašīnas rotātas ozolzariem, smaidam un vēlam viens otram priecīgus Jāņus. 
Pie Pļaviņām jau rapsis zied un satiksmes ašā skaņa mūs pavada līdz pat Aizkrauklei, ar savu dinamiku un agresiju it kā atmodinot no vasaras saulgriežu romantikas Vidzemē. 
Noripojušas Pļaviņu apvedceļu, Liepkalnos tikušas pie gardām kafijām, vēl lecam Daugavā - vairākas dienas tik pa ezeriem ir peldēts, nu ir arī Daugava. Gribas vēl mirkli palikt distancētam - noparkojamies zālītē stāvvietas tālākajā pusē, un galīgi negribas pūlī jukt un Liepkalnu veikals vispār nevilina. 
Pēc tam jau dodam vaļā līdz mājām - gana taisni, satiksme arī nedaudz pierimusi, saule svilina, pretvēja nav. Aizkrauklē ar Asnati ieripojam Skudru pagalmā, uzpildu ūdeni, šie nemaz nav mājās, pretī atnāk Juris. Atvadāmies - gandrīz skumji, man šis brauciens bija iepaticies, varētu vēl tā pāris dienas ripot. Vairs nav svavrīgi, kur ķemme, hamoks šķiet gana ērts un pēc citām mājas ērtībām arī neilgojies (vai negribi mainīt atpakaļ pret Gaiziņa dabas un servisa burvību). Tomēr atgriežos - ceļā vēl piestāju divos veikalos spinātu sēklas meklēt, bet nav. Minos vien mājās. 
Mijiens līdz Jaunjelgavai - gribas vēl kavēties atmiņās. Tik labi, ka ir bildes. Gribas ar savējiem.
Un tik ļoti liels prieks, ka bija šīs dienas, ka izbraukts, ka redzēts, satikts, sajusts. Latvija ir skaista, arvien vairāk tajā iemīlos. 


Ziedonis, Kalniņš un daba… .interese par Vidzemes novadiem… kaut kur dzimtas saknes. Mailīte-  mans šodienas krīvs, laikam krīvākais, kādu zinu. Un tomēr vakarā gribas vēl turpināt šīs sajūtas, tā nu saulgriežu vakaru pavadu kopā ar Skudru ģimeni un viņu draugiem mūsu likteņupes krastā, esam bērnu neizmērojamā prieka ieskautam.

Nav jau tā, ka tādas dienas vajag ikdienā, bet esmu ļoti pateicīga, ka reizēm izdodas piedzīvot. Paldies Latvijai un manai ģimenei, ko reizēm noteikti nenovērtēju gana. Paldies. 
P.S. Arūtra Skudras, Asnates Avotiņas un manas bildes. 



pirmdiena, 2016. gada 3. oktobris

Valmiera, augstskolas jubileja


VIA 20

Augstskolas divdesmitgadu jubilejas balle bija gana motivējošs pasākums, lai beidzot saņemtos un aizbrauktu apciemot gan pilsētu, gan draugus, nemaz nerunājot par patīkamām atmiņām no iepriekšējām Valmieras ballēm un visnotaļ daudzskološām ekspektācijām šim pasākumam.

Mierīgi pavadījusi dienas pirmo daļu Rīgā, iekāpu autobusā, kur  jau svētku noskaņu varēja manīt: kārtējo reizi brīvu vietu tik tikko var atrast, un lielāko daļu braucēju sastāda studenti, kuri visdrīzāk vakarā būs tajā pašā vietā, kur plānoju būt es.

Ceļš gan šķiet garš, ir atrasts no šiem braucieniem. Grāmatas lasīšanas vietā mēģināju iemigt, lai nejustu arvien augošo vajadzību pačurāt. Laimīga tikusi Valmierā, taisnā ceļā devos uz Parka restorānu: labierīcības un pirmais kapučīno klusā skaistā rudens pārklātā pilsētā. Apsegusies ar pledu, uz terases pat grāmatas sižetam beidzot spēju koncentrēties. Tā kā radiem sestdiena pilna ar visu citu, es pieteicos ciemos svētdien, attiecīgi tikdama pie brīvas pēcpusdienas! Nu ko: saule un krāsainas lapas tā vien aicināja pastaigā pa Vecpuišu parku, gar vēsturisko pilsētas daļu uz Gaujas krastiem. Skaisti un svaigi. Kedas ne zābakus uzvilkusi, takas staigādama, varu skujas ne tikai sasmaržot, bet, šķiet, pat caur zoli sajust un sadzirdēt to gurkstoņu. Pie krācīšu līkuma vairāki smaiļotāji naski braukā šurpu turpu, pa takām pretī ik palaikam nāk pa kādam cilvēkam: kas pāros, kas pa vienam, kas ar suņiem, pretējā krastā vīrs slaukās, tikko izpeldējies. Un visam pāri jauka saule: koku krāsas skaisti kontrastē, Gaujas brūnais ūdens vietām zeltains. Arī tālāk pilsētā maigi zaļais zālājs gravās ieguvis zeltainu plīvuru, rietošajai saulei pateicoties. Skaista tā Valmiera, rudens saules pielieta, pilsētas bruģi tik kārtīgi, līdzeni, krāsainas lapas vien veitām tos raibina, bet nav ne miņas no Kr. Barona ielas reljefiem, Puķu un augu apstādījumi aizvien vēl tīri koši, strūklaka dzirnavu dīķi darbojas un saules gaismu pamazām nomaina laternu punkti gar celiņiem malu malās.

Drīz vien Raiņa ielā satieku Lindu, pilsētas industrija te man neierasti ar provinces mieru draudzējas. Atkalsatikšanaš prieks tomēr ir liels: ātri pārlapojušas pēdējos jaunumus, noskaidrojušas, kas un kā. Sapošamies ballei, sapakojam groziņu un dodamies ceļā, jo trešā kompanjone jau gaida, un galu galā rektora runu šā vai tā nokavējam. Tas nekas, šķiet, ka visi viesi ir tik pārņemti ar savstarpējām pļāpām, ka pat vakara vadītājs, piesakot priekšnesumus, regulāri piebilst, ka mēs drīkstam turpināt pļāpāt. Turklāt par runu spilgtāka visdrīzāk bija Pabrika deja, ar kuru pamanījās skaisti atklāt vakara balli.




Kādu mirkli pasēdējušas zālē, izejam tomēr vestibilā - ir nedaudz klusām, turklāt varam stāvēt pie galdiņa. Garām visādas sejas lēnāk un ātrāk paiet, kādu atpazīst, kāds ir svešs, kādu atceras tikai pēc laika. Tādi nu laikam ir tie salidojumi. Vienā mirklī sāc pļāpāt un nevari vien beigt, pudeles ar laiku jau tukšas, bet mutes tik virinās - nevaru iedomāties vēl citus pašakumus, kur tik daudz izklaidējoties var jēgu gūt. Nudien. un tikai atceroties, ka pasākumam būs arī gals, piebremzējam sarunas un tiekam līdz deju grīdai, kur atkal jau ar novērotāja aci gribas visu nofilmēt un saglabāt atmiņā: šos skaistos beidzējus: lokainās dāmas, vīriešus labākajos gados un glītos kreklos, dejojam brīvi, vienkārši, smaidām un smejamies... nedaudz sirreāli šādu dzīvību redzēt no vadītājiem, ikdienā lielākoties birojos strādājošiem cilvēkiem.

Brīnišķīgi.

Ar visu to, mājās paŗnācām pēc trijiem. No rīta modos ar lietus lāsēm un pie sevis nopriecājos, ka vakar, pa saulaino laiku izstaigāju Gaujas krastu un mežu, bet šodien došos ciemos - tur tāpat istabā būsim! :) Redz, viss salicies kā vajag. Kā par brīnumu arī sapni atceros, tas interesants bija. Nē, nākamo vīru neredzēju, bet biju laimīga tajā, viss it kā bija, droši vien arī mīļotais. Labākais bija, ka saņēmu pozitīvu ziņu no  universitātes, bet otrā daļā devos ar jauna tipa ātrvilcienu zilā krāsā pa Krieviju, tas brauca pa ūdeni, nospriedu, ka uz gaisa riteņiem. Kad nebija upes, tas izmantoja kanalizācijas kanālus, sūnaini zaļus. Biju visnotaļ pārsteigta par tiem, šis vilciens savā ziņā atgādināja manus priekšstatus par ķīniešu saimniekošanu un kultūru; redzēs, cik ļoti tie atbildīs īstenībai.

Iepriekšējā vakārā bija prātā palicis Lindas teiktais: "They build the track before they know the train ill come", ko attiecinājām uz padarītajām un darāmajām lietām, ka periodiski dzīvē redzam, kur mums tas tālāk noder un viss kā puzle saliekas kopā vai vismaz pa skaidriem un loģiskiem fragmentiem.

No rīta vēl turpinām aizsākto runu par mūsu pieredzēm, ko no tām varam mācīties - kā upe tek tā valoda šajā reizē un prieks par atkaltikšanos tikai pieaug. Lietus pavadīta, atvados no Lindas un dodos pie Kļaviņiem. Tur mani, klīstošo holandieti, sagaida Andronkuls. Ar viņu tomēr ir forši, aizvien savā ziņā esam uz viena viļņa, un tā spēja būt godīgiem pret sevi un kritiskiem, viņam viņa vecumā, ir apbrīnojama, un es cienu mūsu spēju godīgi runāt. Ir jau katram savi tārpi galvā, bet tik viegli kā ar viņu, reti ar kuru var.

Redz, viiņiem 16.oktobrī jau būs kopā puse gadsimta nodzīvoa. Viņi gan saka, jo tālāk, jo trakāk, bet arī tāda noteikti mēdz būt mīlestība. Uz jautājumu, kad es precēšos, tikai atbildu: "Kad pūcei aste ziedēs!" No Kļaviņiem dodos prom stundu vēlāk kā biju plānojusi, jo sarunas vedās un negribējās pārtraukt. Kad tad vēl, ja reiz beidzot biju saņēmusies iegriezties!

Bet viņi forši Rasa sasveicinoties saka, ka nevar bučoties, jo tikko uzpīpējusi: viņi ar Andronkuli uz maiņām. Tad atkal atceras par kaušanos. Nemaz nezināju, ka Andronkuls savā laikā tehnikuma laikos bijis časovnjas (centra, Laimas pulksteņa) bandā, kaut dzīvojis pie tantes Grīziņkalnā. Un pēc tam vēlāk arī Valmierā nācās savu vietu iekarot, bet viņš jau neesot bijis nekāds klusais un ceļa griezējs citiem. Pats jau neesot plijies virsū, bet malā ar nav stāvējis un atbildi parādā nav palicis. Toreiz tādi laiki bija, toreiz kāvās, tagad vairs nekaujas. Tā tas vienkārši ir! Tagad satiekas, iedzer, dejo un runājas, runājas... runājas... tādu runāšanos, tik kaislīgu un daudzu stundu garumā kā vakar Valmieras kultūras centrā sen nebiju piedzīvojusi. Brīnišķīga balle, brīnišķīgs studiju laiks! Prieks, ka man tas ir!

Arī šī nedēļas nogale kārtējo reizi parādīja, ka Latvijas laukos dzīve ir, ka province vēl nenozīmē provinciālu domāšanu, ka pavisam atmest domu par dzīvi laukos varbūt nevajag. Tieši tā, kā uz dzīru dzēriena: ilgi un laimīgi! Tāda bija Valmiera 2016.gada rudenī! 



svētdiena, 2014. gada 14. septembris

Bildes. Gimenes pasākumi. Vietas. Dalībnieki.

2014.gada kartupeļu talka ilga aptuveni 1 stundu... nav jau arī vairāk govs, lauks arī bija mazs, turklāt racējs vēl paguva iegrimt. Viens lauka stūris bija galīgi dubļains... lai atrastu tur tos pāris kartupeļus, vajadzēja krietni papildus velēnas pakratīt un saprast, kurš no tiem vēl nav iepuvis. Citur jau bija labāk, bet, lauku nobeidzot tāpat bija sajūta, ka daudz vēl palika zem velēnām: tās tik smagas, ka tur daudz kas turējās un slinki no racēju puses tās tika kratītas, tik daudz un smagas tās bija.







Jā, šajā dienā pēcpusdienā ieradās arī māsa ar Dārtu... bija iespēja tikt pie t.s. vēsturiskajām bildēm ar šīm daudzajām paaudzēm kopā. 



Tas, kas nav forši un par ko ir nedaudz žēl, ka tiešām ir grūti svēdienās savākties un realizēt savas skaistās iecerētās idejas un domas. Tā vien gribas atrast jaunu seriālu un skatīties to, kaut kopumā jau arī stunda nupat jau diezgan vēla un varētu būt laiks ar kādu lasāmvielu doties miegā.

piektdiena, 2013. gada 15. februāris

J.Cakste. Taisnība vienmer uzvares.


Jānis Čakste. Taisnība vienmēr uzvarēs. p.81
noslēgums runai Satversmes sapulces pēdējā sēdē 1922.gada 3.novemrbī:
"..paturēsim vienmēr acīs, ka pilsoņu, bet it sevišķi to pilsoņu uzdevums, kuriem tauta uzticējusi savas valsts valdību, ir viņu pienākums pret valsti jāpilda nesavtīgi ar labāko gribu un labāko sirdsapziņu. Ja mēs to vienmēr paturēsim acīs, tad bez šaubām, šī mūsu jaunā Latvija, pie kuras izbūves mēs esam strādājuši 2 1/2 gadus, attīstīsies, plauks un zels priekš mūsu tālākām paaudzēm un pēcnācējiem."

p.38 J.Cakste. Latvijas Universitātes atklāšanas runā iezīmē, ka ar šo svarīgo notikumu sākas jauns laikmets latviešu tautas kultūras dzīvē, min, ka "brīvā Latvijā var būt tikai brīva augstskola."
1926.g. 15.febr. "Austruma"  lit.sapulcē uzsver to, kas aktuāls arī šodien: "Kompetences jautājums demokrātijā: katram amatam vajadzīgas zināšanas, nenormāli ir tas, ka katrs parlamenta loceklis uzskata sevi par spējīgu būt par ministru un valsts dzīves kārtotāju, pakāpeniska pacelšanās uz augstākiem amamtiem garantē labāku lietu saprašanu un veikšanu, parlaments nekad nedrīkst jautkties administrācijā, Latvijā deputāts pa lielākai daļai maz izglītots, pēc Aristoteļa - Monteskē principa tā varētu arī būt, tikai tiem vajadzetu aprobežoties ar kontroli."
p.38. Ārpolitikas padomi:
- ne brīdi nedrīkstam aizmirst, ka lielvalstis īsteno vienīgi savu interešu politiku;
- mūsu mazajām tautām arvien jācenšas izvairīties no bīstama šovinisma;
- Baltijas tautām ir jādzīvo draudzībā un ārpolitikā pēc iespējas jārunā vienā balsī, jo tās vieno likteņa kopība.

p.40 Par izglītošanos: " Ideālisms, racionālisms un demokrātisms ir tie principi, no kā arvien un visur jāvadās latviešu studentam, lai izaudzinātu stingrus raksturus, augsti ētiskas personības. J.Cakste aicināja "studentus nest savas zinības tautā, lai celtu varenu Latviju. Nekad nenorobežoties, bet iet tautā. Uz to viņu pašu savulaik Latvijas nebrīves gados aicinājis Kr.Valdemārs." 

ceturtdiena, 2013. gada 7. februāris

Atklajiet sevi no jauna

Grāmatas nosaukums jau šķiet diezgan banāls, arī saturs nav tālu no tā un brīžiem pašai ir jautājums, vai tā ir lasīšanas vērta. Tomēr, šoreiz gribas atzīmēt, ka ir, jo ne viss vienmēr uzreiz tiek saredzēts.
Tad nu ir arī pirmie fragmenti, kurus no Stīva Čandlera grāmatas atzīmēt.
15. .. par to, kā zināt, vai esi drosminieks?! :)
"Drosmenieki uzņemas pilnu atbildību par savu dzīvi. Viņi uzņemas atbildību pat par savu dzīvesprieku un patstāvīgi smeļas gara spēku sevī (es gan teiktu, arī Dievā, bet, ja pieņem, ka Dievs ir katrā no mums, tad var palikt arī pie esošā varianta).  šo gara spēku viņi izmanto, lai atklātu sevi un tad vēl un vēlreiz no jauna atklātu savu iekšējo būtību. Viņi nemeklē motivācijas avotus ārpus sevis un negaida, lai viņus kāds atbrīvo. Viņi nevēlas atrasties kaut kur citur. Drosminieki ir vienisprātis ar profesionālo motivētāju N. Brendenu: " Zeme ir tālīna zvaigzne, uz kuru mums visiem jāatrod ceļš."

visu var saprast un pat atpazīt sevi, bet, domājot par nekā negaidīšanu no citiem, jautājums par to, kāpēc tad tomēr uzrodas vīriešu kārtas pārstāvji, no kuriem tomēr kādā mirklī sāc kaut ko gaidīt?! kur ir īssavienojums? vai varbūt tiešām, tas nemaz nav slikti, bet tā ir vēl viena brīnišķīga dzīves iespēja, tikai jāprot tā preizi izmantot, īstajā vietā un ar īsto cilvēku?! nu nezinu, kas tur un kā īsti.
Daudz ir domāts par sievišķā un vīrišķā sadalījumu, lomām, zināmu ērtu rāmi, kurā tās funkcionē, bet kam īsti nepakļaujas esošo divu pušu pievilkšanās, bet tā kā tādu sajūtu, tad īsti ignorēt arī to nevar. Var gaidīt, o, jā, var pat censties aizmālēt acis vai izmest no galvas, bet pagaidām tas izrādās īslaicīgi. vairākas reizes racionāli pieejot situācijai, esmu pat centusies to izmainīt, vienkārši piespiežot sevi domāt un skatīties uz to citādāk, bet arī tas viss ir kaut kur pagaisis. tas aizvien liek uzdot jautājumus un meklēt atbildes... redzēs, cik ilgi un kā tas viss beigsies?! jo mūžīgi jau tas tā nevar turpināties.

98. Nogurumu gandrīz vienmēr rada dzīve,  kurā ir par maz enerģiskas rīcības.  jo darbīgāka ir mana dzīve, jo labāk guļu un mazāk pašnožēlu izjūtu.
111. Izcili devēji ir pilni pašcieņas. Nereti tie ir bijušie ņēmēji, kas atklājuši sevi no jauna. viņi nedod tāpēc, lai pretī saņemtu laimi. Viņiem tā jau ir. Laime slēpjas došanā - vecā labā, bet tāpēc vēl jo vairāk mīļi atkārtojama patiesība.
162. Padariet katru dienu par savu meistardarbu.
163. Mums piemīt tik milzīgi gara spēka resursi, ka pesimisms kļūst par smieklīgu nejēdzību. kolins Vilsons



pirmdiena, 2013. gada 21. janvāris

21/01/2013 pēc publiskās diskusijas

Ivetas Kažokas otra diskusija par kreatīva publiskā huligānisma trūkumu Latvijā vispār.

Beigu konsenss, ko vajadzētu kaut kur labi redzamā vietā novietot, lai sev varētu atgādināt. Be the change you want to see in the world. 
plus brīnišķīga dziesma http://www.youtube.com/watch?v=8JguGBytWns

Kārtējo reizi patīkami dzirdēt daudz maz konstruktīvi sniegtus viedokļus, piefiksēt publiskajā telpā būtiskas notikušas lietas, kuras esmu palaidusi garām vai neesmu bijusi klāt - un tādu ir daudz. šoreiz varbūt šķita sadrumstalotāk, bet tas vairāk tāda tēmas specifika, spilgtāka bija arī atsaukšanās uz lielā kaimiņu pieredzi un notikumiem, par kuriem arī protesti rīkoti Latvijā.

Viesi visnotaļ kolorīti, un tagad es tviterī gribu sekot arī Viesturam Sīlim, un varbūt pat būtu ar mieru aiziet uz kādu no viņa izrādēm.
Tāpat saistoši bija arī divi protestu aktīvisti, tomēr diskusijas laikā labi iezīmējās, ka slāviskās izcelsmes pārstāvis ir visnotaļ izglītotāks, mērķtiecīgāks un neatlaidīgāks, man arī tuvāks šķita viņa racionālais, tajā pat laikā cieņpilnais skatījums uz lietām un procesiem. Piekrītu un atbalstu viņu jautājumā par protesta vietas un formas būtisko izvēli, ka lai vai kāds nebūtu arī jautājums pret kuru notiek protests, ir zināmas telpas, veidi, kā to nevajadzētu darīt, tādējādi saglabājot cieņu pret noteiktām vērtībām, veidojot tiešu, nepārprotamu, pēc iespējas plašākai publikai saprotamu nododamo domu, ziņu, kā arī izvairīšanos no ieslīgšanas bezjēdzībā, ar zināmu iekšējo mieru pieejot pasākumam, kas man liek domāt, ka tādā veidā, ar tādu 'vēso domāšanu' tiek nodrošināta zināma kvalitāte un līdz ar to izdošanās.
No vienas puses šķiet dīvaini, jāatrod zināmas nianses, kas iezīmē būtiskas atšķirības tieši šajā spējā saņemties un izdarīt jēgpilni un cienījami, līdz ar to panākot lielāku efektivitāti, kas ir katra protesta mērķis, vismaz tam tā vajadzētu būt.
Pašā diskusijas sākumā izkanēja doma par valsts un baznīcas neatkarību vienai no otras, it kā to atbalstot, kam īsti nepiekritu, un ko labi paskaidroja Ķīnā kādu laiku dzīvojusī meitene, kas paskaidroja, cik tradīcija tomēr būtiska, un katrā valstī šī tradīciju veido savas iezīmes. Kamēr Eiropa ir izteikti nacionālistiska, tieši valstu iedalījuma ziņā, tikmēr Austrumos nacionālisms nav bijis un droši vien nekad arī nebūs, savā ziņā šķiet, ka šī ģeogrāfiskā robeža veidojas jau Krievijas vidusdaļā: protesti, kādi notiek Maskavā un Pēterburgā nekad nenotiks Krasnojarskā vai Irkutskā, viens no iemesliem, ir lielais attālums no varas centra, otrs- tik ļoti dažādia etniskais sastāvs, ka par prioritātēm izvirzās pavisam citas lietas, turklāt katrs nosacīti, bet var atļauties dzīvot pēc saviem likumiem.

Beigu beigās aizvijās līdz iemesliem, kāpēc LV šī huligāniskā aktivitāte ir tik pasīva un niecīga?
Tika minēti vairāki faktori: bailes, kuras kāds aizstāja ar vienaldzību - kas arī man šķiet adekvātāks nosaukums. nākamais - neticība, ka protestam būs kāda jēga, kas saistīts ar to, ka cilvēki arvien vairāk apzinās, ka patiesie sabiedrības un varas ietekmētāji nav publiski izvirzītie līderi, līdz ar to grūti pret tiem protestēt, šāda veida aktivitātes nenotiek arī valdībā, kas vēlreiz pierāda, ka katrs ērti spēlē savu lomu, zināmā mērā arī tautu nemotivē kļūt aktīvākai šādu jautājumu risināšanā un metožu izmantošanā. līderu trūkums, tautai tiešām tādu nav un tie trūkst - gudri, autoratīvi līderi, kas spētu attaisnot sabiedrības ekspektācijas, jo tas ir jāspēj, turklāt sabiedrībai tādas ir un daudz. kā vēl viens aspekts, par ko pati nebūtu aizdomājusies, bet tas šķiet pamatots un interesants, ka cilvēkiem ir alternatīva, kuru viņi masveidīgi izmanto - viņi pamet valsti. kaut jāapzinās, ka no aizbraucēju puses tas vienmēr nav protests, bet vienkārša izeja, ko viņš ir saredzējis, tajā pat laikā te, LV, to var interpretēt arī citādāk. katrā ziņā, ja šī cilvēku masa būtu palikusi LV, iespējams, tīri hipotētiski, varētu sarīkot pat revolūciju. bet tā ir tikai hipotēze, precīzāk - hipotētisks pieņēmums. 

Kāpēc vispār notiek protesti? Atbilde uz jautājumu sākotnēji jāatrod pašam sevī... un jau diezgan līdzīgi, vismaz tajā sabiedrībā, kas bija uz diskusiju - katrs mēs aizstāvam savu brīvību, un tā tam vajadzētu arī būt, jo tikai par to arī ir vērts protestēt, sākot ar ģimenes loku, ar laiku izaugot līdz plašākai sabiedrībai. Bet laikam jau ir tā, ka sākotnēji jātiek galā ar ģimenes līmeni, lai varētu darīt ko tālāk. Jāatzīst, ka šis mani iedvesmo, dod zināmu spēku turpināt aizstāvēt savas intereses ģimenes lokā. Iespējams, man ir jāmaina metodes, bet virziens ir īstais, tāds nākotnes ceļu raisošs un tiešām iedvesmojošs.

Turklāt šķiet, ka būtu svarīgi atcerēties to dažu cilvēku vārdus, kas šo vakar piedalījās paneļa rindā.

sestdiena, 2013. gada 12. janvāris

12/01/2013 Kafija ar Raimi

Man šodien bija ko pateikt, gribējās pierakstīt, lai kādu reizi vēl atsauktu atmiņā.
Kaut brīvdienas rādās apsakužami baltas un tiešām - nemiers iekšā aidzīt aizdzen uz slēpēm kaut mēģināt pastāvēt, kaut pašas Rīgas vidū. Ir taču ziema un dzīve ir jādzīvo. Reizēm pēdējā laikā esmu sākusi nedaudz šaubīties par to, cik ļoti to daru un, ka tik pati neesmu daļēji vainīga pie tā, ka man šis tas šķiet par maz, kaut padomājot - jā, ir mazāk ballītes, smieklīgi, bet arī cilvēki nav vairāk palikuši, drīzāk pretēji - bet tas laikam vairāk tāpēc, ka ar jaunajām sejām ne vienmēr izdodas atrast dvēseliski kopēju valodu, kamēr, kamēr... dvēsele jau reizēm prasa un lūdz pēc tā biedra.
Piektdienas rītā sniegs laikam bija saaktivizējis to, un paldies Tam, kas lika kafiju Raimim piedāvāt, kamēr viņš mantas vāca pa visiem trīs stāviem.
Jo tā saruna, kas izvērtās  ar karotīti maisot cukura graudu balto putu kafijā, dienu izvērta pavisam citādāku, ceļā uz Valmieru pat pāris asaras sanāca nobirdināt, skatoties uz plašajiem, paugurainajiem laukiem, kas ar sniegu kā segas, tik skaisti, skaisti, skaisti! it īpaši, kad ieraugi to kaitotāju, kas brīvi laižas pa vāliem ar savu dēli, bet tu zini, ka Tev mājās stāv dēlis un labs apģērbs, lai tu arī tā darītu, turklāt Tev tas patīk, bet ... laikam jau patīk daudz kas un slinkums par lielu, vai prioritātes allaž izrādās citas... un savu reizi tas nedaudz sirsniņā iegrauž, tāds kā neliels pārmetums pašam sev, ka nedod savai dvēselei to, kas tai tīk, kas atgādina, cik laimīgs esi, ka esi dzīvs, kas liek novērtēt veselību, visu locekļu veselumu un darbīgumu, jaunību - kas galu galā nemaz nav mūžīga.

Laikam ir biežāk jāpiedāvā kafijas jaukiem cilvēkiem, laikam ir biežāk jāļauj viņiem runāt, ne tik aizņemtam ar savu dzīvi allaž jābūt, jo tas ir brīnišķīgi, kad tikai gadu vecāks jau divu mazu dēlu tēvs stāsta par saviem meklējumiem vērtību un audzināšanas metožu piedāvājumā, kā dzirkst viņa acis, kad viņš stāsta par youtube izmatošanu, lai daudz maz pareizā veidā varētu tikt galā ar saviem mazajiem bez dusmām... un kā izvēlas bērnudārzu, kādu profesiju izvēlēties, lai tavs devums vēlāk pasaulei varētu būt pēc iespējas lietderīgāks, svētīgs. Kaut gribētājs jau vienmēr var katru darbiņu darīt tā, lai tas būtu svētīgi.

Atvadījāmies, viņš devās mājās un pateica, ka aizbrauks mājās un viņa ģimene tikai tagad celsies un viņš viņiem mierīgi varēs sataisīt brokastis - tā sejas izteiksme ar vieglu iekšēju smaidu un pārliecību, ka tas ir pareizais, ko viņš tagad var darīt. Tikai piebildu, ka viņi būs priecīgi. Ko tad vēl varēju pateikt - bet tas tiešām bija domāts no sirds!

Laikam ir jauki apzināties, ka patiesībā jau Tev apkārt staigā arī bezgala jauki un labi cilvēki. Kaut kas sirdī aizsmeldz, vairāk pat vēlāk - laikam jau skumjas par to, ka maza mana ticība brīnumiem, ka liels mans egoisms un izvēle par to, kā pret kuru attiekties, tajā pat laikā neizvēlos būt kopā ar sev dārgajiem cilvēkiem, jo it kā nav pa ceļam... šī tad nu laikam ir tās manas brīvības cena! Katram sava laime un cita cena tai.
No šī paņemšu līdzi to smaidu un apziņu, ka Latvijai ir nākotne - šādos cilvēkos.

Trīs saulgriežu dienas Vidzemē, 2020

Smieklīgi, cik mums patīk būt aizņemtiem, ka vasaras saulgriežu brīvdienas izmantojam, lai izrautos no ikdienas, jo kad tad vēl... vienlai...