sestdiena, 2013. gada 12. janvāris

12/01/2013 Kafija ar Raimi

Man šodien bija ko pateikt, gribējās pierakstīt, lai kādu reizi vēl atsauktu atmiņā.
Kaut brīvdienas rādās apsakužami baltas un tiešām - nemiers iekšā aidzīt aizdzen uz slēpēm kaut mēģināt pastāvēt, kaut pašas Rīgas vidū. Ir taču ziema un dzīve ir jādzīvo. Reizēm pēdējā laikā esmu sākusi nedaudz šaubīties par to, cik ļoti to daru un, ka tik pati neesmu daļēji vainīga pie tā, ka man šis tas šķiet par maz, kaut padomājot - jā, ir mazāk ballītes, smieklīgi, bet arī cilvēki nav vairāk palikuši, drīzāk pretēji - bet tas laikam vairāk tāpēc, ka ar jaunajām sejām ne vienmēr izdodas atrast dvēseliski kopēju valodu, kamēr, kamēr... dvēsele jau reizēm prasa un lūdz pēc tā biedra.
Piektdienas rītā sniegs laikam bija saaktivizējis to, un paldies Tam, kas lika kafiju Raimim piedāvāt, kamēr viņš mantas vāca pa visiem trīs stāviem.
Jo tā saruna, kas izvērtās  ar karotīti maisot cukura graudu balto putu kafijā, dienu izvērta pavisam citādāku, ceļā uz Valmieru pat pāris asaras sanāca nobirdināt, skatoties uz plašajiem, paugurainajiem laukiem, kas ar sniegu kā segas, tik skaisti, skaisti, skaisti! it īpaši, kad ieraugi to kaitotāju, kas brīvi laižas pa vāliem ar savu dēli, bet tu zini, ka Tev mājās stāv dēlis un labs apģērbs, lai tu arī tā darītu, turklāt Tev tas patīk, bet ... laikam jau patīk daudz kas un slinkums par lielu, vai prioritātes allaž izrādās citas... un savu reizi tas nedaudz sirsniņā iegrauž, tāds kā neliels pārmetums pašam sev, ka nedod savai dvēselei to, kas tai tīk, kas atgādina, cik laimīgs esi, ka esi dzīvs, kas liek novērtēt veselību, visu locekļu veselumu un darbīgumu, jaunību - kas galu galā nemaz nav mūžīga.

Laikam ir biežāk jāpiedāvā kafijas jaukiem cilvēkiem, laikam ir biežāk jāļauj viņiem runāt, ne tik aizņemtam ar savu dzīvi allaž jābūt, jo tas ir brīnišķīgi, kad tikai gadu vecāks jau divu mazu dēlu tēvs stāsta par saviem meklējumiem vērtību un audzināšanas metožu piedāvājumā, kā dzirkst viņa acis, kad viņš stāsta par youtube izmatošanu, lai daudz maz pareizā veidā varētu tikt galā ar saviem mazajiem bez dusmām... un kā izvēlas bērnudārzu, kādu profesiju izvēlēties, lai tavs devums vēlāk pasaulei varētu būt pēc iespējas lietderīgāks, svētīgs. Kaut gribētājs jau vienmēr var katru darbiņu darīt tā, lai tas būtu svētīgi.

Atvadījāmies, viņš devās mājās un pateica, ka aizbrauks mājās un viņa ģimene tikai tagad celsies un viņš viņiem mierīgi varēs sataisīt brokastis - tā sejas izteiksme ar vieglu iekšēju smaidu un pārliecību, ka tas ir pareizais, ko viņš tagad var darīt. Tikai piebildu, ka viņi būs priecīgi. Ko tad vēl varēju pateikt - bet tas tiešām bija domāts no sirds!

Laikam ir jauki apzināties, ka patiesībā jau Tev apkārt staigā arī bezgala jauki un labi cilvēki. Kaut kas sirdī aizsmeldz, vairāk pat vēlāk - laikam jau skumjas par to, ka maza mana ticība brīnumiem, ka liels mans egoisms un izvēle par to, kā pret kuru attiekties, tajā pat laikā neizvēlos būt kopā ar sev dārgajiem cilvēkiem, jo it kā nav pa ceļam... šī tad nu laikam ir tās manas brīvības cena! Katram sava laime un cita cena tai.
No šī paņemšu līdzi to smaidu un apziņu, ka Latvijai ir nākotne - šādos cilvēkos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Trīs saulgriežu dienas Vidzemē, 2020

Smieklīgi, cik mums patīk būt aizņemtiem, ka vasaras saulgriežu brīvdienas izmantojam, lai izrautos no ikdienas, jo kad tad vēl... vienlai...